| Cita starpā Unkle man atgādināja vienu citu koncertu. Domāju, ka par to nu jau var rakstīt arī cibās.
Nākot mājās pēc tā cita koncerta, man bija laiks un noskaņojums padomāt par to vietu, kur es tanī brīdī atrados dzīvē. Un man bija sajūta, ka kaut kas slikts ir noticis, un es nebiju to pamanījis. Es domāju iekšējā, emocionālajā pasaulē. Es vēl nesapratu kas, bet dažus metrus no mājām man jau sāka riesties kamols kaklā. Tiku mājās, uzliku fonā mūziku, un sāku meklēt. Dēm, kā tas iedūra, kad es sapratu, kas tieši tur trūkst. Trūka gluži vienkārši vienas sajūtas par cilvēku, un tas bija diezgan brutāli. Ir, protams, visādas emocionālas sāpes - par pāri nodarījumu, par zaudējumu, par neiespējamu nākotni - bet es nekad agrāk nebiju tādā self-awareness līmenī, lai spētu reflektēt par savām sajūtām tik detalizēti, tāpēc man nebija ienācis prātā, ka pazaudēt sajūtu var būt sāpīgāk par visiem pāri darījumiem, vai kādām citām neveiksmēm dzīvē. Es, protams, negribu glorificēt jebkādas ciešanas, un apgalvot, ka kāda viena lieta ir sāpīgāka par jebkuru citu - ir izredzes, ka nākotnē būs jāzaudē kādi svarīgi cilvēki, vai jāuzzina, ka esmu neārstējami slims - bet tas mani pārsteidza nesagatavotu.
Vakardienas koncerts, in contrast, atnesa vieglumu. Bija padaudz pazīstamu cilvēku, bet man negribējās īpaši komunicēt vidē, kas tam nav piemērota, un par laimi izdevās paslīdēt garām nepamanītam. Es jutu to mieru, bet arī pēc tam mājās man norādīja, ka es izskatoties īpaši relaksēts. Man nav ne jausmas, kā tas izpaužas uz āru, ka to var pat pamanīt, bet arī - vēl vairāk relaksēts? |