Lai gan runā, ka laiks ir sociāls konstrukts, laiks tomēr ietekmē mūsu apziņu diezgan nepārprotami. Ir diezgan briesmīgi skatīties filmu par genocīdu Kosovā, bet tu izej no kino zāles, un nodomā - nekad ko tādu nedrīkstētu vairs pieļaut. Kad tu skaties kādu filmu, kas meklē jaunus veidus, kā parādīt holokaustu, tev paliek neomulīgi par to, ka cilvēki kādreiz ir bijuši spējīgi uz ko tādu. Kad tu skaties ainu Drošsirdī, kur galveno varoni dzīvu un pie samaņas šķērž vaļā, tu nodomā - tie tik bija skarbi laiki, un ir labi dzīvot mūsdienās.

Un tad tu aizej uz Zaļo Robežu, un pēc filma ej pa izgaismoto un mierīgo Rīgu kā pa virtuālo realitāti, nespējot pieslēgties atpakaļ šeit un tagad. Un, protams, tas pat nav karš Ukrainā, tā ir tikai sekas dažādiem kariem visā pasaulē, no kurienes cilvēki bēg. Un šeit vairs nav laika distances, kas spēj pasargāt tavu apziņu.