Vienu nakti es sapņoju, ka Pirātam ir sākušās problēmas ar veselību. Pieņemu, ka to trigerēja brauciens uz Āziju, jo viss praktiskai setaps nebija pārāk reālistisks, un es arī atcerējos to kartiņu, ko es uzrakstīju Pirāta atvadu ballē. Un tad es ar šausmām secināju, ka es visdrīzāk par Pirāta nāvi uzzināšu stipri ar novēlošanos labākajā gadījumā, un par to varēšu tikai spekulēt sliktākajā gadījumā. Un es sapratu, cik baisa ir perspektīva nespēt izsāpēt šo neizbēgamo dzīves notikumu.

Man ir prieks, ka manā dzīvē ir parādījušies cilvēki, kuru bērēs, kāzās un citos svarīgos dzīves notikumos es varētu paraudāt, bet mani joprojām saista arī dziļas emocionālas saites ar dzīvniekiem. Man likās, ka es cibā uzrakstīšu garu ierakstu par to, kā es raku kapus suņiem laukos, un šķiet, ka es to tā arī neizdarīju. Bet tas bija gana brutāli, lai iemantotu pārliecību, ka man nekad dzīvē nebūs suns. Tagad, kad likteņa ironijas rezultātā man ir suns, man par šo neizbēgamo dzīves reāliju pat domāt negribās.

Katrā ziņā es esmu sapratis to, kāpēc ir svarīgi emocijas pārstrādāt. Laiks neko nedziedē and all that shit. Par laimi manas emocionālās slūžas ir tik kļuvušas tik vaļīgas, ka es pat spēju izslēgt cinismu cringe jogas pasākumā, un izjust empātiju pret cilvēkiem, kas atbraukuši uz otru pasaules malu, lai meklētu mieru. Tas gan paredz arī to, ka visus caurumus nevar aizmālēt ar ezotērisku bulšitu kaut kur līnijās, ka mīlestība ir bezgalīga, piedošana atbrīvojoša, vai ko nu raksta tajos inspirational quotes, ko šēro soctīklos. Sage manī spēj arī veltīt rupjus vārdus tiem, kas to ir pelnījuši, un nevajag bezgalīgi paļauties uz manu pacifismu.