Ok, here it goes - kad es redzu frāzi "un kādas sekas būs tām mazajām mauķelēm", man ir sajūta, ka es varētu drīzāk iesaistīties diskusijā ar ētikas doktoru, ne ģenerālo publiku. Es zinu, ka es nevaru, but on the scale... ir drusku grūti nolaisties uz grēcīgās zemes. Varbūt ne grūti, bet drīzāk pretīgi, kā teiktu Veidemane, kas, starp citu, apzināti vai neapzināti nostājās varmāku pusē. Katrā ziņā man šķiet, ka nevajadzētu būt lielam straglam saprast ne tikai to, ka "nē" nenozīmē "varbūt", bet atsevišķās situācijās arī "jā" nav nekāda zaļā gaisma tālākai rīcībai. Bet ej nu to izskaidro cilvēkam, kas bez ironijas lieto tādus apzīmējumus kā "mazās mauķeles".

Bet vēl man ahūna besī ārā pasaules vareno pārliecība, ka iestādes spējīgas uz pašattīrīšanos. Ja nu es būšu kaut ko ieguvis no izkaudējošu šovu skatīšanās, tad to, ka Džons Olivers ne vienu vien reizi ir parādījis, pie kā noved tas, ka kāda institūcija pati ir atbildīga par sevis uzraudzīšanu. Kaut vai pēdējās divas epizodes par Boingu un ārstu ētikas komisijām. Ar seksuālo vardarbību būtu jādīlo institūcijai, kurai sievietes spētu uzticēties, kura spētu izanalizēt ziņojumu būtību, kas nebūtu ieinteresēta vainīgās iestādes reputācijas saglabāšanā uz upuru rēķina, un kas spētu uzklausīt ziņotājus, neradot jaunu negatīvu pieredzi. Katra iestāde tagad veidos šādu veidojumu sev iekšienē? Why? How? Ir gan vēl viena problēma - Marta. Labākais, kas man nāk prātā šajā sakarā, ir konkurence. Varbūt vajag divas vai trīs iestādes, un tad jau paši ziņotāji varētu izlemt, kurai iestādei uzticēties.