Bear with me on this one. Mostly vibes, bet būs arī staturs, apsolu.

Kad šī dzirkstošā piektdienas ballīte sāk drusku norimties, šis vidusmēra centra rajona vikings, tēvzemes aizstāvis, un visādi citādi neatkarīgs runčuks, kas nu labāk zinās, kā viš i, nolēma, ka ir laiks doties ar suni brist dziļi sniegi. Bet tā kā ceļš ir tāls ejams, jo suns tiešām ir pelnījis kaut ko vairāk kā pačurāt kupenā ap stūri, tiek pieņemts stingrs un negrozāms lēmums karību jūras piekrastes deju vaibus ņemt līdzi. Tad nu es rokos pa visām atviktnēm, kas šo to liecina par pārvākšanās stadiju, caur visādām vecām ģimenes bildēm no diezgan traģiskiem vēstures periodiem (no disrespect implied), meklēju savus ēēēērpodus. Jā Karl, ēēērpodus, jo man nav vada austiņu, kuras varētu pieslēgt savam telefonam. Vērtīgo atradumu sarakstā ir tikai sarkanas Sony austiņas ar "trīs kaut kas milimetri" džeku. Nu jau drusku saksaities uz sevi, sāku meklēt savu veco Android planšeti, ko kaut kā varētu kopā saslēgt ar skaņas avotu.

And here it lands on me. Man ir vecais iPhone SE! THE SE! Pirmais SE, ar visu džeka izeju! Yeah, bičēz! Jo tieši šobrīd ir ģeniālais setaps, kur man ir jaunais telefons, kuram vēl nav pierubīts datu plāns, un man ir vecais telefons ar datu plānu, un nevienam no viņem nevar pieslēgt nekādas ausis. Those good old days, kad katrā kastītē bija bezmaksas earbuds. Paldies jau par Lightning lādētāja vadu ar type-c, jo mani visi vecie power adapteri skaitā vairāk kā viens nebūt nav ar veco kantaino USB. Vienvārdsakot, viss kā dzīvē - vienam viss ir jauns un spīdīgs, bet nav pat interneta, otram ir internets, but that all it woth it, bet trešajam ir vecā analogā tehnika. Ņemam powrbanku, lādējam veco SE, no kura klausāmies mūziku, kurš ņem internetu no sava pēcteča. Kas atliek jaunajiam? Jaunajam ir super kamera, viņš varētu to visu strīmot tiem, kam nu ir "palaimējies" būt vada otrā galā.

It was a story that was too good not to be told. All I needed was just some shit to back it up. Lieki teikt, ka I had zīro šits to back it up, jo telefons bija kaut kur aptuveni turpat kur ēēēēēpodi. Gan jau tajā pašā atviktnē vai kastē. Gan jau blakus stāv. Rezultātā es gāju ārā ar fakinām Džabras konferences austiņām, jo tās bija fakin vienīgās bezvadu austiņas! Vai es varēju uzvikt cepuri? Protams, ka nē, jo ne ta īsti viņu apakšā vilksi, ne pa virsu. Pamēģināju uzvikt hūdija kapuci. Paskatījos spogulī, nu tā - kāds varētu noturēt par beidzot atradušos Rītupu. Yeah, I wish - Rītups ir reizes trīs par mani lielāks. Anyway, ar jakas kapuci tas jau varēja strādāt. Teorijā. At this point es varēju arī spēlēt to mūziku no tā paša telefona bez jebkādām austiņām. Noise cancelling austiņas ar suni pavadā un milzīgu kapuci uz galvas piektdienas vakarā ap pusnakti uz ielas? Nedomāju viss! Bet nu viss tāds geared up, neies jau pārkārtot visu setapu, lai jau tā mūzika skan ausīs. Ja uzgriež uz maksimālo, ir ok. Tas viss bija totāli tā vērts, un es nemaz negāju vēlreiz augšā pakaļ telefonam, kamēr suns ar visām savām diskolampiņām gaidīja lejā. Un jā, tā atkal un vienmēr ir hūdija priekšējā kabata kur tas telefons eventuāli tiek atrasts, un varēja augšā nemaz nekāpt. Bet tad nu beidzot mēs varējām doties, un manā pūkainajā kapucē iekšā skanēja saulains bīts.