Varbūt es projicēju, jo es pats esmu kaut kur iestrēdzis, un manas smadzenes ir nogarlaikojušās, bet ir sajūta, ka cilvēki man apkārt drusku straglo. Es, protams, neteiktu, ka vasara ir garantēts careless laiks, bet vasarā vismaz nav jābrien pelēki dubļi, jāšņorē gari zābaki, jāvelk piecpadsmit džemperi, un beigās visvieglāk ir palikt mājās, un ēst kartupeļus. Man joprojām gribās iet uz koncertiem, filmām, vai kaut vai bārā klausīties sūdzības par nedienām ar dzīvokļiem - anything with substance. Ar bāriem gan ir parādījušās jaunas un radošas problēmas, bet tas nebūtu tas izšķirošais. Bet kaut kā ar manu paša entuziasmu nepietiek visiem. Varbūt arī spējas fokusēties un sadalīt uzmanību visiem, kuru starpā ir arī darbs, un tas gan zina, ko viņš no manis vēlas. Vēl, protams, ir suns, bet tur mums ir zināma simbioze, un es gandrīz vispār vairs nepasūtu Wolt, un savus pasta sūtījumus izņemu ļoti laicīgi.

Anyway, es ceru, ka man tagad nebūs pagarinātais satricinājums, jo, hei, man pēc vakardienas futbola ir zilums uz pieres, un es varēšu saņemties ne tikai treniņiem, pusdienām un grāmatvedības sakārtošanai, bet arī Genas pokeriem, Aleponijai, Melnajai Piektdienai, Gaujai, Vagoniem un tresīšanai. Mums te vēl ir četri mēneši līdz dārza darbiem.