Savukārt pārvākšanās sakarā ir tā netipiskā sajūta, ka gribās visu izdarīt pareizi. Man ir divi brīvi vakari un pieeja plašām un tukšām telpām. Vakar varēja aiziet ar dzērieniem tur patusēt, vai šodien sarīkot kādu kino vakaru uz milzīgas baltas sienas. Bet tas izjauktu to pirmās reizes kopā darīšanas maģiju, ko pēc tam nevarētu emocionāli likvidēt no tā dzīvokļa pieredzes. Vēl varētu palikt tur pa nakti, bet ir suns, kas arī ir personība, kuram arī ir jūtas, un viņš noteikti labāk justos jaunā vietā ar abiem saviem cilvēkiem. And maybe it's not a big deal, bet man tas pēkšņi šķiet svarīgi. Un es arī zinu, ka mani nonosodīs par to, ko es savā nodabā nolemju šeit darīt, bet tieši tāpēc arī negribās to darīt. Tieši dēļ sajūtas, ka viss būs slikti, lai arī ko tu darītu, iestājas diezgan liels pofig, and you decide just go on with whatever you want.

Un jā, es skaidri zinu savas sāpīgās vietas, kas joprojām grūzd, un formulējot tās vārdos, palīdz ar tām izdīlot. Kā jau es teicu iepriekš - laiks pats par sevi neko nedziedē. Tas ir tikai nogrieznis starp diviem punktiem.