Pirms dažām dienām atskanēja vārds - deeskalācija. Es nedaudz apjuku, bet nācās vien secināt, ka es tiešām biju veicis deeskalāciju. Vēlāk, pāarunājot šo epizodi, es skaidroju, ka šī bija intuitīva rīcība, nevis kaut kas tāds, ko man ir iemācījis šrinks. Tad man jautāja, vai tā ir kaut kāda reakcija, ko es pielietoju pret savu māti, un es teicu, ka totāli un galīgi nē. Jebkādas saspringtas situācijas, kas bija saistītas ar manu māti, manī rasīja vēlmi mukt, pazust, nebūt. Un tad sekoja mic drop frāze: "Man prieks, ka es tev neesmu tava māte." Un šis bija tāds "eureka" moments.

Protams, joprojām ir brīži, kuros es piefiksēju, kā iekšā kaut kāds radījums uz visām pusēm izlaiž adatas, un ir sagatavojies pieņemt sitienu. Pēc tam gan es jūtos muļķīgi par to, ka tas ir bijis kaut kāds joka pārmetums. Un ir vesels čemodāns ar lietām, kuras es daru, rēķinoties ar otru, bet kurām nav nekādas nozīmes. Bet kopumā ir daudz vieglāk lietas neuztvert personīgi. Reizēm gan tā rezultātā ir nepieiešama īpaša koncentrēšanās, lai ņemtu vērā lietas, kuras absolūti nemeikot tev sensu, bet tu centies respektēt otra mazās īpatnības.

Bet runājot par šrinku - ir tāds absolūti lielisks nieciņš kā "Schmigadoon", un tagad arī "Schmicago", un epizodiski ir grūti tur neredzēt savu šrinku. Tīri vizuāli. I wonder, vai tas palīdz trigerēt kaut kādus procesus fonā.