| Es parasti neskatos hokeju, bet vakar es noskatījos gandrīz visu spēli. Un es nevaru teikt, ka mani pilnīgi neinteresēja tā spēle. Mani pilnīgi neinteresēja skatīties Latvijas spēli ar Kazahstānu, bet tas ir citādāk. Es daudz maz skaidri atceros pusaudža gadus, un kādas emocijas sagādāja teju katri iesistie vārti, un šobrīd pilnīgi noteikti tā nav. Tur noteikti ir kaut kāds prieks par Latvijas izlases panākumiem, bet tas ir ļoti tāls no "es gandrīz apraudājos no laimes", vai "man par šo noteikti ir jāietvīto". Par lidmašīnas biļešu pirkšanu uz Tamperi es nemaz nerunāju.
Ar šo visu es gribēju teikt, ka kaut kā muļķīgi šobrīd šķiet burkšķēt par šo visu sajūsmu par hokeju. Piedzērušies līdzjutēji, kas... visādi (ne)uzvedas, tas ir legit iemesls burkšķēšanai. Es neredzu saikni starp prieku un stikla lauskām uz ielas, vai urinēšanu pagalmos. Bet citādi to drošvien varētu salīdzināt ar prieku par kāda drauga vai paziņas panākumiem. Un kāpēc lai man būtu tiesības kādam norādīt, kā ir pareizi izjust prieku.
Un tomēr Eirovīzija mani absolūti neinteresē, un katru reizi vispārējā histērija mani pārsteidz nesagatavotu. Varbūt tam ir sakars ar to, ka es pats daru komandas sporta veidus. |