Vakar nočekoju viedokļus par postvegānismu, un kā cilvēki atsakās no šī uztura (nejauksim uzturu ar dzīvesveidu) veselības apsvērumu dēļ. Un arī to, kāpēc auzu putra brokastīs nav nemaz tik spīdoša ideja. Šo ierakstu gan es rakstu, paralēli gremojot savas bioloģiskās pilngraudu auzas. Un dzirdēju vēl viena mediķa (iepriekšējais gan bija zinātnieks) viedokli, ka intermittent fasting patiesībā ir tā pati kaloriju ierobežojošā diēta, tikai mazliet jocīgā formā, un cilvēki nav peles, un visas maģiskās diētas īpašības parādās stipri vēlāk kā pelēm, toties sliktos procesus bieži vien cilvēki palaiž garām, un tie iestājas daudz ātrāk kā gribētos. Bet lai arī ko cilvēks neēstu, vienmēr uzrodas kāds, kas apgalvo, ka šādu (jebkuru no uzskaitītajiem) dzīvesveidu jau uztur divdesmit gadus, un visi var atpisties.

Mans points šinī visā ir tāds, ka mēs esam biedējoši nezinoši, pat ja vairs neārstējams caureju ar asins noliešanu. Vai tu vari aiziet pie ārsta, un viņš tev parādīs vispareizāko virzienu? Vai pēc asins analīzēm tu droši zini, kāds ir tavs magnija līmenis kaulos? Vai tu esi pārliecināts, ka tev ir jādzer ārsta izrakstītie antidepresanti? Vai tavi holesterīna rādītāji ir par augstu, par zemu, vai normāli? Vai tu mēģinātu cīnīties ar nierakmeņiem, iedzerot alu, un ejot kastā vannā, pat tad, ja tu nelieto alkoholu? Un ko tavurpāt tev pateiks ārsts, ja tu viņam atzīsi, ka lieto kādas šobrīd nelegālas narkotiskas vielas?

Anyway, mans points nav neuzticēties ārstiem un medicīnai, bet gan ieklausīties sevī un cilvēkos, kuriem ir kāda pieredze, nerunāt par lietām, ko tu nezini, ņemt visu ar devu skepses, un rēķināties, ka mēs visi kaut kādā jautājumā neizbēgami kļūdīsimies.