Kaut kāda krīzīte uznāca.

Es noteikti nespļaušu sejā kapitālismam, jo nav nekā cēla cīņā par izdzīvošanu, un pirkt mantas arī ir diezgan forši, bet kaut kā jocīgi palika, domājot par to, ka man par aprīli jāsarēķina nostrādātās stundas. Par ko tad man maksā? Par to, ka es palīdzu būvēt sistēmas, kas palīdz saskaitīt naudu, lai varētu nopelnīt vēl naudu? Again, ar naudu var izdarīt fantastiskas lietas, bet drusku biedē tas naudas pelnīšanas pašmērķīgums. Es, protams, spekulēju, jo neviens naudas rausis ar mani nedaļās ar saviem sapņiem un mērķiem, un es tikai spriežu pēc tiem onkuļiem sporta zāles ģērbtuvēs, kuri izskatās iesprūduši savos statusa blingblingos.

Also tā plašu lieta. Tas ir tāds mirstošs formāts, un nekas cits viņu netur kopā kā tikai kā ar to saistītās emocijas. Es vakar noklausījos viena onkuļa rantu, kāpēc vinila haips nav balstīts racionalitātē, un viņam pārsvarā ir taisnība. Bet tanī visā plašu mikrokosmosā ir kaut kas filozofisks. Tā ir cīņa par to, kā pēc iespējas ilgāk saglabāt muzikālo saturu uz medija, kas pēc savas būtības ir nolemts iznīcībai, bet cilvēki ražo aparātus, kopj rutīnas un dara visu citu, kas palīdz šiem dārgumiem dzīvot pēc iespējas ilgāk. Mēs te visi sacenšamies ar laiku. Un šinī sacensībā šķiet mazliet muļķīgi to tērēt tam, lai raustu to labumu, kas tev patiesībā tā īsti nav vajadzīgs.

Then again, ja man būtu daudz tā labuma, gan jau es arī šautu raķetes kosmosā

/nav laika pārlasīt tekstu, jāskrien pirkt kasešu deks./