Es pēdējā laikā esmu diezgan daudz paturējis savu viedokli pie sevis, atkārtojot kā mantru mana šrinka frāzi - pieaudzis cilvēks ir tas, kurš zina, ko grib, un kā to panākt. ("Diezgan daudz", protams, vēl nenozīmē "visu".) Kāda jāga kaut ko teikt, ja tu nepadarīsi lietas labākas, vai pat drīzāk - viss ko tu panāksi, ir kādu sāpināsi. Pačīkstēt draugiem par to, kas tev sāp? Totāli, jā! Un paldies viņiem par iecietību un pacietību.

Un tagad dīvainā kārtā es piminēšu Rick and Morty. Jo jaunākajā epizodē ļoti daudzi ir saskatījuši to, kā terapija Rikam ir ļāvusi kļūt par labāku cilvēku, un viņš gandrīz ir noturējis šo stāju līdz galam. Nerunājot par to, ka man epizodes filānā fāze nelikās kā pāri stāvēšanas lieliskākā ilustrācija, man arī Rika "noraušanās" nelikās nekas nosodāms. Un tad man likās interesanti paskatīties ar šādām acīm uz sevi? Varbūt arī man terapija ir ļāvusi kļūt par labāku cilvēku šādā skatījumā? With all respect to my shrink, tā globāli visi šrinki jau maļ vienu un to pašu. Tik ļoti, ka tas pat kļūst par multeņu seriāla tropu. Un tomēr, kad šrinkam izdodas sasniegt tevi personīgi ar tiem visiem vispārīgajiem "kas ir ļaunākais, kas varētu notikt", tad varbūt ir sasniegts tas punkts, kas citiem no malas izskatās kā "redz kā viņš ir audzis".

Es nezinu. Varbūt mēģinot lavierēt starp spoileriem un sensa meikošanu, es neesmu sasniedzis nevienu no tiem. Bet šis likās kaut kāds īpatnējs breaking the fourth wall moments.