Šobrīd ir ļoti jocīga sajūta - atkal ir iestājies kaut kāds dzīves vērošanas periods.

Ļoti ilgi bakstīju Wolt, lai secinātu, ka es īsti neko no tur esošā negribu. Varētu aizdoties uz dažiem veikaliem, bet reāli trūkst motivācijas, lai tam tērētu laiku. Kamēr man ir kafija, piens un ātri vārāmās auzas, es varu izdzīvot, un labāk noskatīšos kādu filmu, vai jebko, ko pēdējā laikā ir sastrādājis Pucifer. Kaut kur pasaulē ir karš, vēlēšanas un politiskās intrigas, bet mazliet ir sajūta, ka uz mani tas īsti neattiecas. Arī darbu es šobrīd uztveru nevis tā apjomā, bet mēnešos kas ir jāpavada līdz pavasarim. Un tad it kā vajadzētu pārvākties. Ja, protams, kaut kur ir mājas, kur būs labāk. Varbūt man nevajag mājas, varbūt man tiešām vajag ofisu, kur padzert kafiju, apēst pusdienas, ieiet dušā, pastrādāt.

Es nezinu, cik šī dzīve ir īsta, bet tā sākas vakarā, kad jāiet pastaigāt ar suni. Iedzert tēju, sataisīt ēst, parunāt par šo dienu, saplānot brīvdienas un svētkus, aiziet gulēt pirms diviem. Nav nepieciešams nekas pārāk aizraujošs. Mēģinājumi izdomāt kaut ko aizraujoši tikai atņem laiku būšanai šeit un tagad. Alans Vats reiz teica, ka domāšana bez būšanas ir tikai abstrakta realitāte, un tā nemaz nav īsta.

Toties novembrī būs ļoti daudz koncertu. Nu tā ka nenormāli daudz. Šonedēļ vien būs četras dienas pēc kārtas ar koncertiem, uz kuriem ir vērts aiziet, un uz diviem man jau ir biļetes. Tā ir vienīgā realitāte, kas eksistē ārpus mazā burbuļa, un arī ar tiem ir iespēja palikt mazajā burbulī.