Komunikācijā ar suni, es reizēm atceros, cik ļoti lietas ir mainījušās. Es atceros pirmo reizi, kad man vienam bija jāiet ar suni ārā. Bet tas nestāv klāt pirmajai reizei, kad ap pusnakti parkā man pirmo reizi suns bija jāpalaiž vaļā no pavadas, lai palaistu viņu izskrieties. Tad bija pirmā reize, kad es vairākas dienas biju prom ar suni un telti, un mums bija jāpanāk jauna līmeņa saprašanās un uzticēšanās. Šobrīd es bez bailēm varu palaist suni vaļā kafejnīcā vai veikalā, kuram ir vaļā ārdurvis. Nav tā, ka suns nevarētu izdomāt iziet ārā, vai saķerties ar kādu citu pēkšņi uzradušos suni, bet man nav šaubu, ka pa abiem mēs tiksim ar šo situāciju galā. Un kas gan ir sliktākais, kas vārētu notikt? Mēs brauksim uz vetklīniku?

Mazliet šaubos, ka kaķis varētu aizstāt šo pieredzi, tomēr lielākā bildē tas ir par iemācīšanos dzīvot kopā, respektēt otra vajadzības no otra perspektīvas, un spēju komunicēt neverbāli. Ok, suņa gadījumā tas neverbāli ir mazliet nosacīti, jo cilvēks kā tāds britu kolonists ir uzspiedis savu valodu radībai, ko ir padarījis atkarīgu no sevi. Bet tomēr nav arī gluži tā, ka mēs ar suni varam izrunāt lietas, un par kaut ko vienoties nepārprotami konstruētos teikumos.

Teorētiski, ar cilvēku vajadzētu būt vienkāršāk, bet kaut kā bieži ir pierādījies, ka nav. Un attiecības ar suni kaut ko iemāca arī par attiecībām ar cilvēkiem.