Šodien izdarīju vairākas praktiskas lietas, kas bija atliktas kopš jūnija beigām, un sāk piezagties noslēguma sajūta. Šī lielā lapaspuse ir pāršķirta tik tālu, ka vēl var pārlasīt iepriekšējās rindkopas, bet jau ielūkoties arī nākamajās. Ēdot dārzā pusdienas, uz kuru devāmies izmazgāt telti, un piesiet tomātus, es apjautājos par sarunu templī. Tas viss vēl ir trausls un sargājams, bet vismaz noskaidrojām, ka abi atrodamies tajā pašā lapaspusē. Pirmdien sāksies otrais vasaras cēliens un nākamais piedzīvojums, bet konceptuāli iezīmējām ziemu kā laiku, kad nākotnes vīzijai sākt piešķirt formu. Bet tas vēl ir kādas trīs lapaspuses tālāk, vēl līdz galam ir jāpāršķir šī.

Un vēl par templi.

Kad bijām salabojuši pakāpienu skaitu, kas izrādījās ļoti svarīgi, mūsu vizionārei parādījās ideja, ka templī ir nepieciešams soliņš kā vieta tiem, kas vēlas pabūt templī, bet nav gatavi kāpt augšā, un vēlas atrasties mazliet nomaļus no pārējiem. Notika arī dibenu mērīšana, jo soliņam bija jābūt tieši divarpus universālu dibenu platumā. Šķiet, ka pēdējais darbs pirms soliņa tapšanas bija izvilkt vienu dēli, un doties vai nu pusdinās vai vakariņās, tāpēc soliņa tapšana bija pirmā lieta nākamajā darba cēlienā.

Tad kad soliņš vēl bija tikai vīzija, tie bija diezgan dažādi soliņi. Mums abiem soliņš bija dažāda augstuma, dažādas konstrukcijas un citām atšķirīgām detaļām. Tad sākās soliņa verbālā būvniecība. Pakāpeniski vienojoties par dažām detaļām, soliņam sāka parādīties fiziskas aprises, tika veikti vairāki labojumi līdz brīdim, kad soliņš ieguva savu gala veidolu. Un tikai tad, kad visas detaļas bija saliktas kopā, tika ieskrūvēta pirmā skrūve. Tas bija tāds soliņš, uz kura iespējams būtu turējies viss templis, ja būtu lūzusi kāda sija. Beigās mēs negaidīti daudz pavadījām laiku uz šī soliņa gan divatā, gan trijatā - no pirmā līdz pēdējam vakaram. Beigās teju sanāca tā, ka mēs bijām uzbūvējuši soliņu sev. Un citiem, protams. Lai gan templī nebija neviena sienas dēļa, kuru nebijām pielikuši mēs divatā, visvairāk mūsu tomēr bija tas soliņš. Varētu būt pat tā, ka pirmo sienas dēli pielika kāds cits, lai ievadītu mūs kopējā tempļa būvniecībā, un šis cilvēks ir pelnījis atsevišķu stāstu, kas šeit netiks izstāstīts. Šis gads bija īpašs arī citos neparedzētos veidos.

Kas attiecas uz tempļa dedzināšanu, arī šinī templī cilvēki atstāja zīmītes un citas lietas, kas tika sadedzinātas kopā ar templi. Ja pirms diviem gadiem es vēl nebiju gatavs neko sadedzināt, jo man to bija nepieciešams vispirms izdzīvot, tad šobrīd man šķiet, ka man īsti nav ko laist vaļā sadedzinot. Viss kas ar mani ir noticis esmu es. Viss tas paliks ar mani, visam tam ir vieta manī, ar visu to es arī tieku pieņemts, vai tā būtu naktī aurojoša kaķa auklēšana pilsētā, vai skaidrojumi tam, kāpēc es daru lietas tā, kā es tās daru. Un, protams, arī otrā virzienā.

Zirga galvas gads nav ietagots. Tas, ka pats pirmais nav, to es kainda saprotu.

UPD. Divi ieraksti 2021. gadā. Divi ieraksti vispār cibā jūnijā un jūlijā 2020. gadā. Arī tā ir sava veida laika evidence.