Mana zemapziņa nolēma demonstrēt savu humora izjūtu.

Šodien sapnī es biju uz kaut kādas peldošas salas - es un vēl vairāki cilvēki, kuru starpā bija mūsu ceļojuma organizators. Nebija nekāda paskaidrojuma par to, kā mēs tur nonācām, ko mēs tur īsti darījām, bet tur bija dažādas tādas kā paciņas stīmpanka estētikā - viss brūnā ādā, dabīgas krāsas papīrā, utt. Vienā no paciņām bija rieksti (sveiciens vakardienas lielajai riekstu bļodai) ar kaut kādām garšvielām. Es uzgrauzdēju tos riekstus, sataisot tos garšvielu glazūrā, paralēli uzrakstīju kaut kādu zīmīti, un grasījos to visu sapakot. Man izskatījās, ka iepakojamais papīrs varētu kādu laiku nelaist cauri ūdeni, un sameklējot vēl kaut kādas papildus lietas, šo saini varētu uztaisīt tā, lai tas varētu turēties uz ūdens virsmas, un doties peldošā ceļojumā.

Meklējot papildus iepakojamo materiālu, vairāki ceļabiedri interesējās par manu plānu, un ar interesi to noklausoties, atbalstoši māja ar galvu. Šo visu padzirdēja mūsu pasākuma organizētājs, kas, šķiet, bija autors tai situācijai, ka mēs atradāmies uz šīs peldošās salas, un viņš arī bija tas, kas bija sagatavojis šīs uzdevumu paciņas. Viņa komentārs uz manu plānu palaist riekstu iepakojumu ceļojumā bija sekojošs: "Es pārgriezīšu to paciņu!" Uz manu - the fuck? - viņš atbildēja, ka viņš nevēlas, lai ēdiens ietu bojā. Tanī brīdī man ieslēdzās rage mode, un es sāku kliegt: "Nē, mēs iesim bojā! Rieksti neies bijā, rieksti būs fine! Mēs iesim bojā!"

(Will check spelling later.)

My god, kā man besī tas militārais kinks. Es pilnīgi atvērtu sirdi varu pieņemt to visu dienēšanu zemessardzē, un drošvien man arī kaut ko vajadzētu darīt, un skaidrs, ka mežā nieres atsaldēt nav nekāds pačots, un ir labi, ka mums ir visādas krutas hi-tech drēbītes šim visam, bet var šo visu bez tā nevajadzīgā patosa? Tik pat labi es varētu bildēt un sajūsmināties par savām Curaprox zobbirstes šķiedrām.