Ja es sēdētu kādā no "word of the year" komisijām, manā šortlistē noteikti būtu vārds "accountability". Es saprotu, kādas emocijas ir apakšā, kad šis vārds tiek lietots, bet saturiskas nozīmes publiskos izteikumos šim vārdam ir visai maz, kad runa ir par lielākiem situācijas dalībniekiem kā indivīds. Viena sabrukuša lielveikala gadījumā tiesvedības process jau ir visai sarežģīts, ko mēs vispār varam teikt, kad runa ir par situāciju, kad viena valsts bombardē citu.

Patiesībā naratīvs, ka mēs esam demokrātisko procesu tiešie dalībnieki, diezgan ātri izsmeļās, un nonāk strupceļā. Don't get me wrong - es saprotu, ka vidējā temperatūra palātā stipri ir atkarīga no sabiedrības kopumā, hence mēs te stipri buksējam ar cilvēktiesībām, un kaut kāda zāles legalizācija mums būs vēl pēc divdesmit gadiem. Bet šis stāsts, ka mēs katrs esam demokrātiskā procesa dalībnieki, piedaloties vēlēšanās, ir visai vienkāršots, un der galvenokārt skolēniem. Kādas ir izredzes, ka cilvēkus pēkšņi pārstās satraukt medicīnas sistēma un pensijas, un viņi sāks balsot par politiķem, kuriem ir labākais teiks par situāciju Gazā? Un pat ja mums patīk kāda politiskā spēka vērtības kopumā, kādas izredzes mums ir ietekmēt to, kuri politiķi spriedīs par kuriem jautājumiem? Un ja pavisam godīgi, mums ir visai īsas rociņas arī ietekmēt to politiķu likteņus, kas ir savārījuši reālus sūdus. Bieži vien tā laiva tomēr kaut kā tiek sašūpota, un sabiedrības viedoklis kaut kādus lēmumus beigās tomēr ietekmē, bet tas noteikti nav tāds process, kur var novilkt taisnu līniju starp uzticības mandātu un atbildību vēlētāju priekšā.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka ir visai naivi cerēt, ka kādu panāks viņu rīcības sekas, jo mēs būsim sašutuši par kādu iznākumu. Jā, mēs varam uzskaitīt faktus, izteikt vērtējumu, un domāt par to, kā atkārtoti nenonākt šinī situācijā. Bet ir vērts kritiski paskatīties uz situāciju, pirms kaut kas ir noticis, nevis tikai reaģēt uz notikumiem. Kaut vai tie paši mums aktuālākie militārie konflikti. Krimas aneksija bija diezgan globāls pizģec, un ja vajadzēja prasīt accountability, tad vislabāk to bija prasīt toreiz. Gazai es tik ļoti aktīvi nesekoju, bet mani noteikti bija sasnieguši stāsti par to, kāds open air cietums tas ir, un ka Izraēlas armijas rīcības maigi sakot ir ne pārāk humānas dažādos centienos nodrošināt kārtību reģionā. So, there is that.

Fakts, ka Latvijā eksistē homeopātiskās aptiekas, blows my mind every time. Ja es neko nejaucu, tad, piemēram, Igaunijā tās vienkārši ir aizliegtas. Ņemot vērā mūsu vispārējo vēlmi ierobežot pieaugušu cilvēku brīvas izvēles, atļaut tieši homeopātiskās aptiekam man šķiet diezgan wild. I mean, kāpēc tad mēs aptiekā nevarētu iegādāties research chemicals?

Bet saziņa ar vecmāmiņu man vispār ir tāds iecietības treniņš, un gan jau ne man vienam. Es noteikti varu apbrīnot viņas spēju panākt un izkārtot daudzas lietas, un man noteikti ne tuvu nav tādu spēju. Bet man ir arī aizdomas, ka man šīs spējas nav arī dēļ tā, ka es drusku labāk tveru lielo bildi. Es noteikti nevarētu tā vienkārši kādām palūgt kaut ko izdarīt manā vārdā, un būt oblivious par faktu, ka mums te apkārt eksistē brīvā griba un tiesiskums. Vai stundu pirms braukšanas ārā palūgt ieskriet kaut ko nopirkt vietā, uz kuru man speciāli būtu jādodas kājām kaut kādā ieplānotā laikā. Par to, ka es principā neko nepirktu homeopātiskā aptiekā, es nemaz nerunāju.

Citās vecmāmiņas ziņās - it's so weird iet tīrīt viņas planšetes un online kontus. Šī nav situācija, kad ir jāizsaka līdzjūtības, viņa vēl ir visai dzīva, bet es te mēģinu saglabāt svarīgo, un izdzēst lieko, un tas neizbēgami liek pārbaudīt viņas digitālo nospiedumu. Pat bail domāt par savējo.