Vakar bija saruna par bailēm no augstuma, un to kā var dažādi baidīties no tā, un ka šīs bailas iespējams pat verētu grupēt. Tas ko es esmu jau kādu laiku sev pieņēmis, ka neracionālas bailes nav jēga racionāli saprast. Tās var pieņemt, akceptēt un nenosodīt, bet tā pa īstam saprast tās nav iespējams. Pat ja šķiet, ka ir iespējams - nav! Like, man nav iespējams saprast bailes no grūtniecības. Es varu noskaitīt visādus faktus, kāpēc tas ir bailīgi, bet saprast ne.

Un tagad unexpected twist - Rammstein. Es varu saprast pusaudžu apsēstību ar mistēriju par seksa neizmērojamo baudu at all costs. Es absolūti stādos priekšā, kā šinī vecumā var sastrādāt neiedomājamus sūdus, un mums visiem ir paveicies, ka šis mentālā haosa posms ir aiz muguras, un mēs varam dīlot ar visu savu iepriekšējo pieredžu sekām. Bet es totāli nesaprotu šo pusmūža vīriešu vēlmi iebāzt savu locekli dzīvā būtnē pret viņas pašas gribu. Jaunas pieredzes, jauni ķermeņi, satraukums par nezināmo - totāli saprotu, bet ekskluzīvi apstākļos, kad visi iesaistītie ir izvēlējušies to darit. Uzzināt, ka kādam no iesaistītajiem šī pieredze bija meh - iedzeļ, bet nekas tāds, ar ko nevarētu dzīvot tālāk. Jau starta pozīcijās zināt, ka kādam šī būs nevēlama pieredze, lūk to es nespēju aptīt ap savu prātu. Varas, kontroles un dominēšanas reibums - fakti, ko es varu saprast. Emocionāli - nulle konekta vai spējas saprast. What the fuck is wrong with those people?

Disklaimerim - es nezinu, ko Lindemans ir vai nav darījis, bet domāju, ka nevienam nav jāpierāda, ka šādi keisi principā pasaulē eksistē. Vienkārši klausoties visās tajās liecībās par konkrēto keisu, es nespēju atbrīvoties no jautājuma - kāpēc jebkad jebkurš?