Vai miers ir labi? Es esmu uzkāries uz šo jautājumu jau nedēļu, kopš man pajautāja, kā es jūtos. Pagaidām varu izvirzīt hipotēzi, ka miers ir kaut kas, ko mēs neapzināti meklējam, un es neesmu drošs, kas šinī gadījumā ir "mēs".

Daudz satraucošāks jautājums man šobrīd šķiet, kāda ir korelācija starp mieru un laimi. Man nepatīk neviena versija, ko Google translate piedāvā vārdam "excitement", bet tas ir kaut kas pretējs mieram. Tā ir tā mūsu vajadzība pēc novelty, par kurām mūsu smadzenes mūs tik dāsni apbalvo. Atkal šie "mēs". Tas ir tas satraukums, ar kuru iet gulēt un mosties, kas liek sagaidīt saullēktus, un redzēt gaismiņas ar aizvērtām acīm. Bet tas, manuprāt, nav miers.

Man patīk tā sajūta, kas rodas, sagaidot saullēktus, un tu nezini, ko nesīs nākamā diena. Tīri tehniski tā, protams, ir tā pati diena. Bet man patīk arī tā sajūta, kad viss liekas effortless, stabils un drošs. Varbūt tas nav "stabils un drošs", bet tā noteikti ir sajūta, ka visums ir līdzsvarā, un viss ir savās vietās un ir blakus. Un tad kad ir labi, vai tie ir dažādi labi, jo miers un excitement ir dažādas lietas, vai tomēr tas ir tas pats "labi", tikai dažādu iemeslu dēļ?

Un šo visu ir trigerējis fakts, ka es sen neesmu modies pirms sešiem, un nevarējis atkal aizmigt. Kādi mazi pērtiķīši mēs tomēr esam, lai arī kur tas "mēs" dzīvo, un cik ezotēriski šis vis neizklausītos. Par laimi vai nelaimi nevienam nav arī absolūti racionālās atbildes, tāpēc ir ok izklausīties drusku ezotēriski.