Reizēm ar kādu mākslinieku izdodas izveidot tik intīmu iekšēju asiciāciju*, ka ir sāpīgi klausīties citu spriedelējumos un atklāsmes par to. No vienas puses ļoti interesanti, ko citi par viņiem domā, bet tik kaitinoši klausīties kārtējo virspusējo bla, bla. Un tieši tāpēc man gribās šeit izvemt savu "bla, bla" par Tool. Spoiler alert: ja sāk palikt grūti lasīt otro rindkopu, var droši skipot uz trešo. The whole point is there.

Tātad, parasti viss sākas ar: "If you haven't heard of this band." Kā tas vispār ir iespējams? I mean, es neizlikšos, ka man ir dziļas jūtas pret Tool kopš bērnības, bet gluži palaist garām viņu eksistenci ir gandrīz kā nezināt, ka Kobeins ir miris. Es, protams, nemācēšu nosaukt krutākos džezistus, bet es gluži arī nesēžu un nespriežu par džezu Miles Davis t-kreklā. Anyway, good that you know about this band now. Tālāk aiziet blā, blā par fibonači un pārējā klasika. Fine, let it be. Un tad aiziet Lateralus albuma anlīze - par dzīvi pēc nāves, par bērniem pirms dzimšanas un vēl šo to, un tas ir rage. Es neesmu dzirdējis, ka grupa būtu dalījusies par savām specifiskajām pieredzēm, un ja ir, do tell, bet varbūt pirmais atduršanās punkts, pirms svaidīties ar paviršiem spriedumiem, ir fakts, ka grupa ir sadarbojusies ar tādu mākslinieku kā Alex Grey. Atkal jau, šī sadarbība pati par sevi neko nepierāda, bet maļot šo mūziku cauri over, and over, and over again, ir sajūta, ka tanī ir mēģinājums pateikt kaut ko, ko ar vārdiem vien ir grūti nodot. Ir daudz labu mūziķu, bet tikai daži, ar kuriem tu jūti šo netveramo kinda shared knowlage. But again... tā visa ir ļoti vienpusēja pieredze, un šo izveidojušos maģisko saikni grupa var izšķīdināt vienā mirklī, pasakot, ka kaut kas ir tā, vai nav tā. Drošvien tāpēc ļoti daudzi mākslinieki pārāk nedelās ar savām pārdomām par savu mākslu, un tas ir tik kruta, ja viņi zina šo smalko robežu.

Bet tas viss, ko es domāju un jūtu par konkrēto grupu nav svarīgi. Man likā interesanti noķert šo pusaudzīgo aizkaitinājumu, kas ar gadiem dziest, bet varu derēt, ka viņš ir diezgan izplatīts. Un arī saprast, pēc kāda aroganta pimpja ir iespējams izklausīties savā svētajā sašutumā un aizkaitinājumā, kā arī pēc pilnīga zābaka, kad tu sāc apliet ar saviem "es zinu, kā ir" spriedumiem kādu, kuram ir vairāk zināšanu vai lielāka pieredze ar kaut ko, par ko tu šobrīd runā. Nedomāju, ka viens vai otrs ir baigais nāves grēks, bet tas būtu tik kruta, spēt apzināties šīs abas iespējas, un ļoti saudzīgi spēt runāt par kaut ko, nepārbraucot kāda cita sajūtām pāri ar ceļarulli.

* Varbūt ir kāds labāks vārds, ka raksturo vienpusēju emocionālu piesaisti kādam cilvēkam vai viņa mākslas darbam. Miljoniem civlēku tāda ir, tāpēc liktos loģiski, ka tam ir vārds.

P.S. Pēc trim dienām būšanas dārzenī, veselība laikam ir atgriezusies, vai vismaz smadzenes ir agriezušās kaut kādā nebūt ierindā, un lai arī vajadzētu pastrādāt, baigi gribās noveistot šo dienu domām par visādu šādu nesvarīgu bulšitu.

Citās ziņā, man baigi kaitina komformisms sevī. No otras puses - pretējais ļoti bieži ir tik pārspīlēti romantizēts. Tādā ziņā, cik fun ir tas, ja dumpošanās patiesībā nav baigā izvēle? Cik fun ir būt kaut kādam slavenam māksliniekam, bet mocīties, piemēram, ar alkoholismu, mentālo veselību vai seksuālo orientāciju? Tas vēl ir labi, ja slavenam. Tipa tu neesi boring un square, bet par kādu cenu? Un vai bads un nabadzība ir mazāk nepatīkama tikai tādēļ, ka tu dzenies pēc kaut kādas mītiskas atzinības, kas tā arī nekad nesniegs gandarījumu? Jau esošai social awkwardness un dysfunctional attiecības nav baigi fun, ja tā padomā, vai ir iemesls vēlēties to vēl vairāk? Varbūt nav slikti zināt, ka tu esi gana savākts, lai pats tiktu pāri visādiem sīkiem sūdiem, neskatoties uz to, ka visādi sīki sūdi reizēm jūtas kā milzīgs pizģec, un es te labāk nogulšos uz zemes, un nomiršu? Bet varbūt jau atkal tas "pats" ir problēma pati par sevi, ja reiz mēs esam tādi mazi bara pērtiķīši, kas pārpludinājuši šo planētu, bet daži grib būt vientuļi ērģļi?

Bet šis viss sarakstītais laikam liecina, ka es vēl līdz galam neesmu vesels, un vēl tripoju uz tā vēdera vīrusa.

Džīzas kraist! Man likās, ka tas būs labs laifheks, sataisīt elektrolītu smūtijā, bet tas garšo vēl briesmīgāk kā ar ūdeni. Tagad apriekāres komentāru, "šo vajadz dzert maziem malciņiem, nevajag visu izdzert uzreiz", es uztveru pavisam citādāk. Laikam būtu absurdi viņu taisīt ar gurķu marinādi? Kinda kills the purpose. Varbūt jātaisa kaut kāda "Virgin Mary" versija? Varētu pat noslinkot, un nopirkt Dimdiņu gatavo. Vai varbūt piešaut MSG? Kāpēc labās lietas nevar būt tik adiktīvs kā džankfūds? Izņemot brokuļus. Brokuļi ir addictive.

Citās ziņās: People also search for creatine, collagen and acid.

Yeah! Let's drug ourselves to perfection.