Citās ziņā, man baigi kaitina komformisms sevī. No otras puses - pretējais ļoti bieži ir tik pārspīlēti romantizēts. Tādā ziņā, cik fun ir tas, ja dumpošanās patiesībā nav baigā izvēle? Cik fun ir būt kaut kādam slavenam māksliniekam, bet mocīties, piemēram, ar alkoholismu, mentālo veselību vai seksuālo orientāciju? Tas vēl ir labi, ja slavenam. Tipa tu neesi boring un square, bet par kādu cenu? Un vai bads un nabadzība ir mazāk nepatīkama tikai tādēļ, ka tu dzenies pēc kaut kādas mītiskas atzinības, kas tā arī nekad nesniegs gandarījumu? Jau esošai social awkwardness un dysfunctional attiecības nav baigi fun, ja tā padomā, vai ir iemesls vēlēties to vēl vairāk? Varbūt nav slikti zināt, ka tu esi gana savākts, lai pats tiktu pāri visādiem sīkiem sūdiem, neskatoties uz to, ka visādi sīki sūdi reizēm jūtas kā milzīgs pizģec, un es te labāk nogulšos uz zemes, un nomiršu? Bet varbūt jau atkal tas "pats" ir problēma pati par sevi, ja reiz mēs esam tādi mazi bara pērtiķīši, kas pārpludinājuši šo planētu, bet daži grib būt vientuļi ērģļi?

Bet šis viss sarakstītais laikam liecina, ka es vēl līdz galam neesmu vesels, un vēl tripoju uz tā vēdera vīrusa.