Man sāk rasties sajūta, ka eksistē kaut kāds kompetences caurums.

Kaut kādu skatu no malas neapšaubāmi palīdz iegūt sarunas ar draugiem. Dažādu perspektīvu summa kaut kādā mērā pretendē uz objektivitāti. Dīlot ar saviem iekšējiem demoniem un sajūtām palīdz psihoterapija. Veidot attiecības ar savu partneri var palīdzēt pāru terapeits.

Bet gribētos aiziet pie kāda, kas palīdzētu atrast atbildes uz jautājumiem, kam vispār ir jēga. Es pieņemu, ka tāpēc reliģija vispār eksistē. Sajūtu līmenī šķiet, ka šis cilvēks varētu būt kaut kas līdzīgs mācītājam. Vienīgā problēma, ka es neticu mācītāju kompetencēm vai visu reļiģiju uzstādījumiem kā tādiem. Man pietrūkst kaut kādu objektīvo divine zināšanu, kas spētu salāgot vispārīgo ar individuālo. Kaut kas līdzīgs vecmodīgai aptiekai, kur zāles taisa individuālam pacientam, nevis ražo masveidā.

Visdrīzāk šī ir absurda vēlme, kas vienlaicīgi varētu būt arī universāla, es tikai neesmu izvēlējies savu veidu no jau izgudrotajiem, kā to ir izdarījuši citi.