Ir kaut kas jauks strādāšanā naktī, kad visa pasaule ir mirusi, un es ar šo nedomāju palikšanu vēlu nomodā, bet gan pamošanos un dzīves sākšanu tad, kad visi jau guļ, vai taisās gulēt. Es atceros periodu pusaudžu gados, kad es modos deviņos vakarā, un gāju gulēt ap desmitiem no rīta. Protams, ir mazliet sarežģīti dzīvot cilvēku sabiedrībā šādā uzstādījumā, kas reizēm ir noderīga. Pavisam jauki būtu arī daži miljoni bankas kontā, jo frīlancs ir jauki, bet tāpat kāds ir stresā, pat ja termiņš ir pēc diviem mēnešiem, tāpēc vajag sazvanīties, parunāties, kaut ko parādīt klientam, un viņiem visiem to patīk darīt pa dienu. Lai gan nenoliedzami tāpat labāk, kā sēdēt pie virpas no deviņiem līdz sešiem, tāpēc tā pa īstam sūdzēties ir kaut kā muļķīgi.

Es kaut kad augstprātīgi pasmīkņāju, kad cilvēkiem lūza sirdis par Hermaņa publiskajiem izteikumiem. Ir bijušas arī citas reizes, kad cilvēki masveidā vīlās savos elkos. Un lai arī es pa grīdu nevārtos, tomēr ir interesanti sevī šobrīd pavērot sajūtas, kas rodas saistībā ar Merlinam Mensonam izvirzītajām apsūdzībām. Pēdējos divdesmit gadus es neesmu baigi sekojis viņa aktivitātēm, bet toreiz viņš bija diezgan relevants mākslinieks. Efektīvākais no viņa instrumentiem, protams, bija spēja šokēt cilvēkus, bet tas nav viss, kas viņš bija, un es esmu gatavs par to pat pastrīdēties. Bet tagad ir jocīgi vērot, ka džokers pats ir kļuvis par liekuli. Galvenokārt, protams, noliedzot apsūdzības. Jo cik gan vēl lielāks varētu būt sarkanais karogs, ja cilvēks, kurš nekautrējās pielaikot antikrista titulu, pēkšņi apgalvo, ka nav ļaundaris.

Vēl ir interesanti retrospektīvā paskatīties uz lietām, ko tu esi zinājis jau iepriekš. Viens no iemesliem kāpēc es pārtraucu interesēties par viņa daiļradi, bija Mensona pēkšņā fokusēšanās uz personīgajiem dēmoniem. Kaut kādā līmenī, protams, viss ir personīgie dēmoni, bet visa tā kašķēšanās ar grupu, līdz ar to neizbēgamās izmaiņas pašā mūzikā, kaut kā šķita bezgaumīga. Tad tur viņam sākās kaut kādas mīlas drāmas, un tas bija vēl garlaicīgāk. Kādas antikristam var būt mīlas drāmas? Viņš taču ir kā Jēzus, tikai otrādi. Tagad uz to visu var skatīties citā gaismā. Jau tad gan dziesmai, gan klipam "heart-shaped glasses" bija jocīga slava, tad tagad ir pavisam jocīgi, ka klipa galvenā varone ir arī galvenā apsūdzētāja. Un ir savdabīgi klausīties arī citas dziesmas kopš tā laika, nedomājot par to, vai tur nevar atrast vēl kaut ko atmaskojošu. Ir, protams, arī streight weird lietas, piemēram, Mensons ir romantizējis savulaik slavenā vācu kanibāla attiecības ar savu upuri. Vienvārdsaot, tāds konkrēts downward spiral.

Runājot pat downward spiral, nez kā būtu uzzināt, ka Reznoram arī ir Me Too epizodes. Ja mēs runājam par dvēselisku čerņu, tad viņam tur ir riktīgi ko piedāvāt. "I wanna respect you like an animal" mēme iegūtu pavisam citu garšu.