Ir kaut kas jauks strādāšanā naktī, kad visa pasaule ir mirusi, un es ar šo nedomāju palikšanu vēlu nomodā, bet gan pamošanos un dzīves sākšanu tad, kad visi jau guļ, vai taisās gulēt. Es atceros periodu pusaudžu gados, kad es modos deviņos vakarā, un gāju gulēt ap desmitiem no rīta. Protams, ir mazliet sarežģīti dzīvot cilvēku sabiedrībā šādā uzstādījumā, kas reizēm ir noderīga. Pavisam jauki būtu arī daži miljoni bankas kontā, jo frīlancs ir jauki, bet tāpat kāds ir stresā, pat ja termiņš ir pēc diviem mēnešiem, tāpēc vajag sazvanīties, parunāties, kaut ko parādīt klientam, un viņiem visiem to patīk darīt pa dienu. Lai gan nenoliedzami tāpat labāk, kā sēdēt pie virpas no deviņiem līdz sešiem, tāpēc tā pa īstam sūdzēties ir kaut kā muļķīgi.