Kaut kāda iemesla dēļ man bija izveidojies priekšstats, ka slēpošana un snovošana ir kaut kāda leima izklaide. Kaut kas tāds, ko dara pieauguši cilvēki ar mašīnām, bērniem, suņiem un vēlmi tērēt naudu speciālam slēpošanas apģērbam. Bērnībā, protams, es katru ziemu aktīvi baudīju ziemas priekus, bet pieaugušā vecumā es kaut kā veiksmīgi neiepazinu šo dīvaino pasauli ar pacēlājiem, trasēm, slēpju zābakiem un organizētu braukšanu slēpot. Un vakar miegot ciet, es prātā tinu atpakaļ filmu par savu pieredzi ar slēpēm. Nācās atcerēties diezgan daudz "kad mēs augām" faktu.

Pirmkārt, par manu vecumu liecina tas, ka es izvēlos slēpes, nevis dēli. Snovbords bija kaut kas tāds, par ko es uzzināju no televīzijas, visdrīzāk dzīvojot jau Rīgā. Kaut kad vēlāk es pamēģināju dēli, nepatika, nomainīju pret slēpēm, jo vismaz tās es ļoti labi pazinu.

( Kaut kādas atmiņas par laika posmu starp 1980. un 2010. gadu )

Lai vai kā, šī netipiskā ziema ar sniegu un pašizolācija lika izmēģināt šo savādo mietpilsoņu izklaidi. Pirmā reize šķita mazliet jocīga. Man ne pārāk patīk cilvēku pūļi, jo īpaši situācijā, kur es esmu teju vienīgais maskā. Otrajā reizē viss jau šķita daudz čilīgāk, un es pat spēju iztēloties, ka es varētu kādreiz gribēt aizbraukt uz īstiem slēpošanas kūrortiem. Tas būtu tāds mazliet catch up with time.