No visām jocīgajām filmām, es biju palaidis garām Stay. Filma fīčero Massive Attack dziesmu Angel, tāpēc es viņu tagad uzgāju. Satriecošs deviņdesmito stila naivums un vienkāršība. Filmā ir Goslings pēc The Notebook, un viņš pat nav galvenajā lomā. Tomātos filmai nav pārāk augsts reitings, bet tur ir trāpīgs kopsavilkums: "A muddled brain-teaser, Stay has a solid cast and innovative visuals but little beneath the surface."

Un runājot par "little beneath the surface", man šķiet, ka tam ir zināma laikmeta elpa. Dzīve ir īsa kā aizdegts sērkociņš, tāpēc dodiet skaistus, bet vienkāršus mērķus uz kuriem tiekties. Reti kurš nodzīvos līdz trīsdesmit, un pat ja nodzīvos, vai tad tā vairs būs dzīve? Ciešanas ir skaistas un problēmas neatrisināmas. Nodzīvot veselu dzīvi ar šādiem ideāliem diez kas nav, jo katras beigas pieprasa teju pašnāvību, un katrs sākums ir sākums no baltas lapas. No tā varbūt arī rodas kaut kāds sīkstums, bet tas fatālisms tomēr traucē meklēt saturīgus risinājumus. Noplēsīsim tapetes, nogriezīsim matus, nomainīsim sev cilvēkus apkārt, un mēģināsim vēlreiz.

Var jau būt, ka es kļūdos, un šim visam nav nekāda sakara ar laiku, bet es īsti nestādos priekšā, ka agrāk pusaudžu saruna par psihoterapiju būtu kaut kas casual un normāls. Man šķiet, ka netika pat lietots tāds vārds kā "psihoterapija". Bija kaut kāds skolas psihologs, biežāk gan filmās kā dzīvē, un tad jau uzreiz psihiatrs ar visu stigmu "i'm so deeply troubled", nevis "man ir problēmas, kuras vajadzētu risināt."

Vakar uz mūzu sporta klubiņu bija atnākusi tāda jocīga grupiņa: jaunas, tievas meitenes. Mosty tievas. Nav jau tā, ka uz mūsu sporta klubiņu nenāktu meitenes, bet kad viņas savāc tādā grupiņā, šāda grupiņa kļūst ļoti uzkrītoša uz kopējā fona. Tikko atvēru instagramiņu, un ieraudzīju, ka meitenes ir trenējušas sitienus pa maisu un smaidu. Mostly smaidu. Izrādās meitenes ir no modeļu aģentūriņas. Es gan pats uz treniņu sestdienā biju tikai otro reizi, un var jau būt, ka meitenes trenējas regulāri, bet tas instagramiņš ar "davai, smaidam" bija drusku krindžī. Neizslēdzu, ka šis ir tas iemesls, kāpēc Ritenieks pazuda no šī sporta kluba, un ir uztaisījis savu mākslinieku grupiņu. Var jau būt, ka pusmūža vīriešu mēģinājumi trenēties boksā no malas izskatās tik pat krindžī, īpaši uz visu to zēnu fona, kas tehniski jau sen ir pārāki par onkuļiem. Pie tam daudzi onkuļi pērk sev smukus cimdus un pieskaņotas kurpītes, kamēr puikas velk to, ko vecāki viņiem ir sagādājuši. Jāteic gan, ka viens, otrs no puikām to visu dara ar tādu entuziasmu, ka nerodas šaubas, ka šis hobijs visvairāk sajūsmina tieši vecākus.

Bet labi, man ir treneris, man ir grafiks un stabili sparinga partneri, tehniski mani viss apmierina, pofig par instagramu.