No visām jocīgajām filmām, es biju palaidis garām Stay. Filma fīčero Massive Attack dziesmu Angel, tāpēc es viņu tagad uzgāju. Satriecošs deviņdesmito stila naivums un vienkāršība. Filmā ir Goslings pēc The Notebook, un viņš pat nav galvenajā lomā. Tomātos filmai nav pārāk augsts reitings, bet tur ir trāpīgs kopsavilkums: "A muddled brain-teaser, Stay has a solid cast and innovative visuals but little beneath the surface."

Un runājot par "little beneath the surface", man šķiet, ka tam ir zināma laikmeta elpa. Dzīve ir īsa kā aizdegts sērkociņš, tāpēc dodiet skaistus, bet vienkāršus mērķus uz kuriem tiekties. Reti kurš nodzīvos līdz trīsdesmit, un pat ja nodzīvos, vai tad tā vairs būs dzīve? Ciešanas ir skaistas un problēmas neatrisināmas. Nodzīvot veselu dzīvi ar šādiem ideāliem diez kas nav, jo katras beigas pieprasa teju pašnāvību, un katrs sākums ir sākums no baltas lapas. No tā varbūt arī rodas kaut kāds sīkstums, bet tas fatālisms tomēr traucē meklēt saturīgus risinājumus. Noplēsīsim tapetes, nogriezīsim matus, nomainīsim sev cilvēkus apkārt, un mēģināsim vēlreiz.

Var jau būt, ka es kļūdos, un šim visam nav nekāda sakara ar laiku, bet es īsti nestādos priekšā, ka agrāk pusaudžu saruna par psihoterapiju būtu kaut kas casual un normāls. Man šķiet, ka netika pat lietots tāds vārds kā "psihoterapija". Bija kaut kāds skolas psihologs, biežāk gan filmās kā dzīvē, un tad jau uzreiz psihiatrs ar visu stigmu "i'm so deeply troubled", nevis "man ir problēmas, kuras vajadzētu risināt."