Atvēru laika prognozi. Jāsaka, ka šī gan bija īsa vasara.

Vakar trimmerējot krūmus, izdzēru vienu mazu* Heineken. Izdzēru un pudeli ieliku spraugā starp auto priekšējo stiklu un kapotu. Tā teikt, kopējā kārtošanas noskaņojumā aizvedīšu arī stikla taru uz tai piemērotu miskasti. Līdz šim rītam, kad esmu ieradies darbā, Daugavu esmu šķērsojis jau divas reizes, vakar auto novietoju arī centrā, bet tikai tagad pamanīju šo nodevīgi zaļo pudeli uz nodevīgi zaļā auto priekšējā stikla. Lūk, tā gan būtu interesanta saruna ar policistu.

- Sveicināti, autovadītāj! Vai esat lietojis alkoholu?
- Nē, policista kungs, es jau gadu kā nedzeru.
- Un kāpēc jums tur priekšā ir tukša alus pudele?
- Es jau nojautu, ka viņš/viņa/tas/"das auto" ir žūpa.

P.S. * Dārgie Latvijas alus ražotāji. Latvieši nav tik lieli žūpas, kā jums varētu šķist. Arī pasaule kopumā ir dažāda, krāsaina un interesanta. Piemēram, citās valstīs alu pilda ne tikai puslitra stikla pudelēs un divlitru plastmasenēs, bet alu iespējams iegādāties arī tādos tilpumos kā 0.2, 0.25, 0.3, 0.33, 0.66, 0.7 L u.c. Paldies, protams, Aldarim, lai dies nogrābstās, un Valmiermuižai.

Ciba parunāja par dzimumiem, ciba parunāja par cirvjiem.

Jāatzīst, man atmiņas nesniedzas tik tālu, lai es spētu atcerēties gadījumus, kad bērnībā man būtu bijušas šaubas par savu dzimumu, gribējies to mainīt vai kaut kas šķitis netaisnīgi. Atceros, ka man bija rotaļu tanks. Tanks kā tanks, nekādu dziļu jūtu man pret viņu nebija, bet tā varētu būt pirmā rotaļlieta kuru es spēju atcerēties. Vēl es atceros, ka bērnudārzā nebiju sajūsmā dejot pārī ar puikām, jo meiteņu bērnudārzā gluži vienkārši bija mazāk kā puiku, tāpēc tas bija diezgan neizbēgami. Atslēgvārdi: padomju laiki, jaungada priekšnesums, meitenes - sniegpārsliņas, puikas - zaķi. Vēl no agrīnajām atmiņām atceros pirmās erotiskās fantāzijas par pretējo dzimumu, un man pat netraucēja tas, ka par sieviešu anatomijas īpatnībām es vēl neko nezināju. Fantāzijas gan bija par pieaugušām tantēm, nevis bērnudārza grupiņas meitenēm.

Taču šobrīd es neņemtos apgalvot, vai uztvert sevi kā puiku bija audzināšanas ietekme, vai kaut kas iedzimts, jo man gluži vienkārši iztrūkst atmiņu. Leģenda vēsta, ka mana pirmā rotaļlieta bija koka mašīna, ar kuru es mātei pārsitu galvu. Stāstu esmu dzirdējis, atmiņu par šo notikumu vai mašīnas eksistenci man nav, tāpēc, iespējams, kaut kad esmu gribējis sev kādu Bārbiju. Kas gan būtu bijis apgrūtinoši, jo Bārbiju tanī laikā nebija, vispār ar rotaļlietām nebija spīdoši, un es pat nevaru nosaukt vēl kādu izteikti meitenīgu rotaļlietu, izņemot lelli parasto. Puikām bija mašīnas, zaldātiņi, pistoles, hokeja nūjas, cirvji, for that matter. Vēl bija visādi unisex riču-raču, piepūšami krokodili un tādā garā.