Vakar piekrāpu iluminātus. Piekrāpu tādā ziņā, ka startēju sīvāko konkurentu komandā. Nu, konkurence nebija ļoti sīva, bet, lai vai kā, pirmais diploms kādam no abu komandu dalībniekiem.

Un tagad es nezinu, kā ar to visu justies. Nu, patiesībā, es vairāk nezinu, kā ar šo visu varētu justies citi ilumināti. Un arī to, kas notiks tālāk.

Bēt, ja ne par krāpšanu, tad vakar bija savdabīga pieredze. Jo ir skaidrs, ka tie nebūt nav iespēju griesti. Varbūt mums pietrūka spilgti erudītu komandas biedru, un no pieredzes zinu, ka mums ir spilgti erudītas personības, tomēr zināmu haosu pirmajā stundā ienesa fakts, ka uzdevumus risināja divi cilvēki, kas līdz šim ir šoferējuši. Izrādās, pieredze pie stūres krietni atšķiras no pieredzes pie uzdevumu lapas. Ar visu to, ka esot arī šoferītim ir nācies demonstrēt savu erudīciju, tomēr pie stūres tas nav full time job.

Šinīs dienās esmu pielicis beidzot vannas istabā vienu plauktu un dvieļu turētāju. Iztikas minimums ir izpildīts, un šī telpa sāk izskatīties pēc kaut kā, kurā kāds ari mitinās. Pateicoties plauktam, no turienes ir emigrējusi kartona kaste. Pateicoties dvieļu turētājam ir iespējams noslaucīt rokas nebrienot cauri visai mājai, un dvielis nav jākar uz durvīm.

Ja rodas jautājumi, kas prasīja tik daudz laika, atbilde - stainless steel. Padārgi tie Tiger aksesuāri. Bet ne uz ko mazāku es neparakstos. Vēl tikai dvieļi jāievieš depresīvi monohromās krāsās. Ja sanāks pārvākties, un izīrētājs nebūs gatavs par mazu un godīgi samaksu atstāt šos priekšmetus tur, kur viņi ir, ņemšu nost k jebeņam, un lāpiet caurumus kā gribiet. Jo par baltu velti es viņus viņiem neatstāšu. Jo vēlreiz visu sākt no sākuma, I'm too old for that.

Lieliski! Caur virtuves nosūcēju nāk "zaļā" dūmi.