Gnoči, izrādās, būs jātur saldētavā. Nu, ja vien man nebūs luste viņus te trīs dienas pēc kārtas ēst. Un, nē, nebūs.

Neattaisīti, protams, tie var sagaidīt arī pasaules galu.

Domājams, tagad es diezgan regulāri saņemšu zvanus no ōmes planšetes sakarā.

Cita starpā, radās jautājums, vai man visam tādam sārtvaidzim nevajadzētu vairāk ēst? Sagatavotā monologa vidū es iestarpināju, ka tieku ar to galā. Viss - jautājumu vairs nabija. Vot, vienmēr tā!

Jā, īsti neizsekoju cepienam par naudu, tik vien piefiksēju, ka viena no pirmajām nabadzības pazīmēm ir zināt cik maksā lietas. Un te nu es skaidri apzinos, ka esmu nabags. Es zinu, cik maksā alus, cik maksā skapis, kuru esmu gatavs arī nopirkt, cik maksā televizors, mugursoma, vinila plates. Zinu, par cik Rīgā var normāli paēst, un kad sākas dārgi. Aptveni zinu, cik man maksās auto remonts. Zinu īres cenas Rīgā. Un, es nemēģinu tagad ņirgāties. Protams, es nezinu, cik maksā litrs piena, vai kilograms cīsiņu, arī tādēļ, ka tādas lietas nelietoju. Un, pasarg dies, mani no tiem laikiem, kad veikalā bija jāskaita, cik naudiņas tu esi ielicis groziņā. Never again! Bet savus pirkumus pārdomāju, ilgi izvēlos, izvēlos laiku, kad mantu pirkt. Es nevaru šobrīd tā vienkārši ieiet veikalā, un nopirkt aifōnu, jo vecais telefons ir piebesījis, vai televizoru, jo ir beigusies Game of Thrones jaunākā sezona. Tātad, kamēr tas tā ir, es esmu nabags, un varu vien atļauties spontāni nopirkt vinila plati, vai sporta ekipējumu, kad pēkšņi savajagās. Jeb, kā saka briti - es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas kurpes.

Vispār, mūsu rajons ir ļoti sārtvaidzīgs. Vakar, piemēram, vīri prasīja iedot izbraukt ar ričuku. Es gan steidzos mājās pa slapjajām ielām, kā rezultātā norāvu arī simtsastoņdesmitnieku strauji bremzējos - atteicu, vienvārdsakot. Un, kā izrādās, mūsu rajončegā mīt īsteni futbolisti. Īsti nezinu, kurā klubā spēlē Seds, bet Maldini gan bija pēc spēles tā saguris, ka knapi turējās kājās. Tad pāri ielai pārgāja Seds, un teica Maldini, ka esot jāiet uz otru pusi, viņš zinot vietas. Tad nu viņi aizgāja abi. Laikam atsildīties pēc spēles.

Kādi vēl sporta veidi šeit ir populāri, es vēl neesmu sapratis. Bet diezgan bieži kāds no rajončega ir tik noguris pēc treniņa, ka neturās kājās. Kamēr kaut kādā klusajā centrā visādi vārguļi tēlo Fadejevus, un mīņājas pa bruģi, mums rajončegā sārtvaidži lej sviedrus un asinis par medaļām. Nu, asinis, tā vien šķiet, biežāk kā sviedrus. Bet var just, ka iet uz uzvaru!

Uh, ka začītim šodien otrajā puslaikā atvērās vārtu čakra. Divi beidzamie. Laba izlāde pirmajā puslaikā uzvilktajiem nerviem.