Nē, tas kristīgās Eiropas fundamentālisms nav izturams. Sabojāt mākslas darbu, mēģināt piekaut mākslinieku - nē, nu, paldies, ka vismaz nešāva nost. Es neesmu liels laikmetīgās mākslas cienītājs, bet šis nu gan ir viens brīnišķīgs mākslas darbs. Laikā, kad galda spēles piedzīvo savu renesansi, šāda Ziemassvētku eglīte galda spēļu kauliņa formā ir vienkārši brīnišķīgs un skaists darbs, kas pasvītro visu laikmetīgo. Bet tie kristieši tā vien meklē iespēju aizskarties. Jā, labi, es saprotu, ka Ziemassvētki ir kristiešu centrālais tēls, kad vecmātei Agatei zem eglītes piedzima Rūdolfs, un trīs viedi, resni un bārdaini onkuļi ceļoja no ziemeļpola, lai Rūdolfam pasniegtu trīs dāvanas - piparkūkas, karstvīnu un sarkanu degunu, bet, es atvainojos, anālais kas? Civilizēta sabiedrība tādēļ ir civilizēta, ka nejaucas svešās darīšanās, un ļaudis savos reliģiskajos rituālos var darīt ko nu vien vēlas. Mākslinieks elementāri varēja nezināt par to jūsu aizbāzni, un viņa koks tikai sakritības pēc atgādināja to, kas nu tas tur ir.

Nē, nu, apkārt viens vienīgs naids un neiecietība. Briesmas!

Nē, pēc visām pasaules šausmām vajag mazliet gaismas un miera.

http://youtu.be/1kDso5ElFRg

Turpinot svētdienā neko nedarīt, kā vien piegružot cibu un galvu, viens onkulis apgalvo, ka "reliģiskā dziņa ir cilvēka sastāvdaļa". Nu, un lai nebūtu tā, lai tādi kretīni kā es par šādu apgalvojumu vienkārši pasmaidītu, doma tiek attīstīta tālāk - "centieni saprast Visumu ir daļa no reliģiskās dziņas, tieši tāpat kā centieni saprast vietu tajā". Un tas jau ir materiāls ko var apcerēt.

Ja vien ar "cilvēki" netiek domāts cilvēku populācijas lielākā daļa, kas radītu tikai jautājumu, kas tad ir pārējie, man gribās apgalvot, ka reliģiskā dziņa nav cilvēka sastāvdaļa. Elpot, piemēram, ir cilvēka sastāvdaļa. Ok, lai sašaurinātu kopu, varētu teikt, ka domāt ir cilvēka sastāvdaļa, bet viens no abiem kaķiem uz mani nīgri paskatītos, un padomātu par mani kādu riebeklību. Bet, atgriežoties pie visuma, lūk, varu godīgi teikt, es necenšos saprast ne visumu, ne savu vietu tajā. Šķiet, tur ir arī problēma. Nē, kaut kādā bērnībā bija interesenti padomāt, kā ir uzbūvēts visums, tik pat lielā mērā, cik interesanti bija, kā ir uzbūvēts iekšdedzes dzinējs. Arī šobrīd ir interesanti pasekot, kā spīdošie prāti cīnās ar jautājumu, tad tas visums izplešas, vai tomēr nē, vai lokālpatriotiskā garā uzzināt, kura ir tā galaktika, ar kuru mēs te sadursimies. Bet tā noteikti nav mana sastāvdaļa. Ne jau man tas visums ēst prasa, vai nodokļus nomaksāt. Mani vecāki bērnībā arī savulaik šausmīgi sadomājās mani par ārkārtīgi garīgu esam, kad es te bībeli palasīju. Būtu labāk piespieduši iet futeni spēlēt, vai mūzikas skolu apmeklēt, citādi dirsā darbs un materiāls. Jā, tas ka liela daļa pat gudru cilvēku stāsta, "man jau tie melnsvārči nepatīk, bet uz baznīcu es šad tad aizeju, jo tur ir tāds miers", tas gan ir tiesa, bet tas nav kaut kas šūpulī ielikts. Nu, varbūt ir, bet dažus apdalīja. Iz sērijas, nebiju mājās, kad dieviņš kaunu dalīja. Bet kurš mudaks gan to nezināja?

Bet, ja zvēriņam tomēr ir jāpakasa aiz austiņas, tad tas pats onkulis ir teicis arī sekojošu frāzi, par ko es ārkārtīgi sapriecājos: "... reizēm aiz apsveikumiem (90 gadu dzimšanas dienā) es nojaušu bailes vai vēlmi gūt apliecinājumu, ka viss būs kārtībā. Bailes ir īstas. Un viss būs kārtībā."

Rubrika, ko es šonedēļ nebiju izlasījis. Vēl bez tā, ka zupcis literārā darba lasīšana izraisīja spirdzīgu sajūsmu, es ar neaprakstāmu sajūsmu iepazinos arī ar Cosmo.lv foruma ierakstu (ja vēl nepietika ar to, ka "iepazinos ar Cosmo.lv foruma ierakstu") par čurāšanas paradumiem. Mamma mani ar čurāšanas etiķeti augstākajā sabiedrībā nav iepazīstinājusi, tāpēc ir ļoti interesanti, vai ir kāds rietumu kultūrai piederīgs vīrietis pie labas fiziskās un garīgās veselības, kas no laba prāta parasti čurā sēdus? Aptaujas netaisīšu, plus mīnus ticamu statistiku es zinu no publisko tualešu apmeklēšanas pieredzes, un es neesmu nedz akls, nedz kurls, bet mani interesē, vai ir kaut viens indivīds. Nē, nopietni, kaut viens?

Jā, kaut kā tā.