Tā, tas ir pilnīgi oficiāli - rudens ir iestājies, winter is coming, пиздец, мы все умрем!

Vasarā, ja tev nepaveicas, tu vari izmirkt lietū. Šiten te tagad tev nav pat izredžu neizmirkt. Kamēr aizbraucu līdz ielas galam, štukojot, cik ilgā laikā varētu izžūt bikses, sapratu, ka viss ir sūds, un jāgriež riņķī. Sausas bija palikušas tikai zeķes. Rezultātā jākāpj meklēt nesmukās kurpes, jāvelk pieputējusī žakete, jo jaka, taču, ir viscaur slapja, un jāizvēlas starp trim lietussargiem - salocīto, kaut kādu tur Oriflame parodiju ar puķēm, un kantaino. Un tad KĀJĀM jāiet uz darbu! Wtf?

Kamēr vieni lauza asfaltu, un otri meklēja černi, sanāca nodoties lielam nekam.

Piektdien, pēc potīšu atdauzīšanas futenē, bija doma izdzert dažus alus, un relatīvi laicīgi iet gulēt, nevis tupēt ar kaķiem mašīnā bez alus, jo kaimiņu mājas iedzīvotāji bija nolēmuši grila sezonu noslēgt ar mājas nodedzināšanu. Nē, nu, katrs izklaidējas kā grib, bet potenciāla iespēja, ka arī mūsu māja varētu nosvilt, neiepriecināja. Beigās jau alu dabūju, tik tā gulēšana sanāca tikai četros.

Kas, protams, nozīmēja brokastis pēcpusdienā. Toties atsāku skatīties Borgias. Nu, un tā pa sīkumam, pārvilku dažus vadus, atsvabināju māju no kaķu spalvām, un gandrīz paliku bez pusdienām, jo, redz, pavāri desmitos vakarā jau esot mājās. Ko sestdienas dienā desmitos var darīt mājās? Nē, nu, zupu tomēr dabūju, un arī ar cigāriem atkal esmu apgādājies.

Svētdien nesalasījām baravikas, toties ar ērču lasīšanu viss bija kārtībā. Nu, tur, alus, vakariņas, un tad jau jāiet meklēt šņabis kompresēm, lai to ērci var dabūt laukā. Daudz jau ne, bet mazliet jau iekompresējām to šņabi ar, ja reiz tāda lieta. Neies jau to trauku tāpat cilāt. Nu, un kurš svētdien tā dara? Nē, nu, spriežot pēc laikapstākļiem, šodien vismaz nekādas sportiskas aktivitātes nedraud, un sēdēs mājās un skatīsies Domburšovu tai jaunajā interaktīvajā televīzijā.

A vot nākamie divi vīkendi... es pat nezinu. Vismaz cerams neviens neko nededzinās nost.

Izrādās, ir tāda leišu grupa Romowe Rikoito. Izrādās, jau diezgan sen. Nu, par cik dārk ambients man arī tagad ir diezgan neiepazīta pasaule, un kādēļ lai es par viņu interesētos deviņdesmito otrajā pusē, protams, biju palaidis šādas grupas eksistenci garām. Un es nenācu šai vietā viņu mūziku tagad slavēt. Nu, čīgā un čīgā. Daudz viņu to čīgātāju šai grēcīgajā pasaulē. Interesantais fakts ir tanī, ka viņi dziedot prūšu valodā. Nu, prūšu, ne prūšu, bet lietuviešu tā noteikti nav. Un latviešu, protams, arī nemaz. Bet klausoties tos tekstus klāsterfaks brīžiem iestājas. Nu, leiši leišiem. Kad tu leišus bišķin pazīsti, tad tev tā valodiņa nemaz neliekas tik ļoti līdzīga latviešu valodai. A šeit ir kaut kādi uzsvari tik ļoti līdzīgi un pazīstami, taču paši vārdi galīgi ne. Un no tās sajūtas reizēm spalvas uz pakauša saceļas, kad smadzene to mēģina norpocesēt.