Izrādās, ir tāda leišu grupa Romowe Rikoito. Izrādās, jau diezgan sen. Nu, par cik dārk ambients man arī tagad ir diezgan neiepazīta pasaule, un kādēļ lai es par viņu interesētos deviņdesmito otrajā pusē, protams, biju palaidis šādas grupas eksistenci garām. Un es nenācu šai vietā viņu mūziku tagad slavēt. Nu, čīgā un čīgā. Daudz viņu to čīgātāju šai grēcīgajā pasaulē. Interesantais fakts ir tanī, ka viņi dziedot prūšu valodā. Nu, prūšu, ne prūšu, bet lietuviešu tā noteikti nav. Un latviešu, protams, arī nemaz. Bet klausoties tos tekstus klāsterfaks brīžiem iestājas. Nu, leiši leišiem. Kad tu leišus bišķin pazīsti, tad tev tā valodiņa nemaz neliekas tik ļoti līdzīga latviešu valodai. A šeit ir kaut kādi uzsvari tik ļoti līdzīgi un pazīstami, taču paši vārdi galīgi ne. Un no tās sajūtas reizēm spalvas uz pakauša saceļas, kad smadzene to mēģina norpocesēt.