Saules gaismu tās nebija redzējušas jau divpadsmit stundas. Tās nekustīgi gulēja ietītas celofānā. Gaismas stari, kas lauzās cauri spraugām, liecināja par to, ka ir pienācis rīts. Naktī ārpusē bija plosījušies zvēri. Tie gandrīz katru nakti bija aktīvi. Tas bija arī viņu aktīvākais barošanās laiks. Taču no zvēriem jābaidās nebija, jo tās zvērus neinteresēja. Lielākas briesmas bija sagaidāmas tieši no radībām, kas bija iekšpusē. Šīs radības saviem upuriem mēdza ieēsties miesā, līdz tie pārklājās ar zilganzaļu kārtu. Taču radības tās nez kādēļ neaiztika. Kaut kas tās tomēr atturēja.

Ārpusē atskanēja smagi soļi. Tas noteikti bija kaut kas lielāks par nakts zvēriem. Soļi bija te pat blakus, bet tad atkal attālinājās. Šķietamo klusumu pārtrauca tekoša ūdens skaņa, kas turpinājās dažas minūtes. Brīdi pēc tam atkal atskanēja soļi. Pēc dažu minūšu rosības soļi atkal pietuvojās tumšajai telpai, un apklusa. Atvērās paceļamās durvis, un telpā iespīdēja gaisma. Stingras rokas izvilka tās laukā - nē, nebija sapelējusi nedz saldskābmaize, nedz dzīvā pilngraudu rupjmaize bez E vielām.