Diezgan iedvesmojošs stāsts par Latgales nelegālajām alus dzertuvēm 30. gados.


Dzīves ainas Kārsavas tirgu

Mūsu Latgales korespondenta pieredzējumi

Tas notika Kārsavā. Bija tirgus diena un
Kārsavas ielās es satiku sieviņas ar gaiļiem
padusē, olu kurvīšiem rokā, vīrus ar teļ-
ādām un pusaudžus ar baranku vērtenēm
— parastā nedēļas tirgus aina.
Bet tad, man pie kājām nokrita apbur-
zīta, prāvāka kabatas grāmatiņa. Tūlīt re-
dzēju tās īpašnieku — plecīgu puisi, kas gā-
ja man pa priekšu. Kad viņu apturēju un
sniedzu pazaudēto, viņš tā kā apjuka, bet
tad sirdīgi nospļāvās par savu nevīžību un
tikai pateica «paļdis». Un tanī brīdī mani
uzlūkoja divas brūnas, pateicīgas ^ acis. Vēl
es ievēroju, ka viņam bija tumšdzeltenas
ūsas un plati pleci. ' Tad viņš teica: «Iesim»
un es viņam sekoju, jo kurp gan viņš ma-
ni varētu aicināt? Mēs gājām klusēdami
savas piecas minūtes un tikai tad puisis ie-
bilda: «Man tur bija nauda zirga pirkšanai,
citādi būtu pagalam.» Un vairāk ne vār-
da. Pēc kāda laika jau bijām pilsētiņas no-
malē, kur dedzinātu ragu smaka sacentās
ar ziedošo ķiršu smaršu.

Apstājamies pie nelielas, nolaistas, sav-
rupas mājiņas. Mans pavadonis pieklauvē-
ja. Likās, ka brīdi mūs kāds caur loga aiz-
karu novēroja. Tad durvīs parādījās ne-
liels puika un nošļupstēja: «Tētis un mam-
ma nav mājās». «Tad ir labi» atrūca pa-
vadonis un plaši vēra durvis. Mēs izgājām
caur patumšu priekšnamiņu, caur kādu
istabu un beidzot atradāmies citā palielā
istabā. Caur tabakas dūmiem bija redzams
garš galds un aiz tā pieci vīri. Viens no vi-
ņiem patreiz sūca no litra mēra kādu šķid-
rumu. No pirmā acu uzmetiena es zināju,
ka esam slepenā alus krodziņā, kādu Latga-
lē nav mazums. Mums pienāca kāds vīrs
un jautāja: «Tuškavātu ar sālīti, bez sālī-
ša, vai pašu...?»
«Kā ar maksu?»
«Tuškavāts 1.50 ls, ar sālīti 1,30 ls, bez
sāliša, vakar darīts 1.50 ls un pašu... 60
sant- pusīte.»
«Ko kungs dzers?» prasīja mans pava-
donis.
«Kas labāks?» ieprasījos.
«Nu, tad atnes vienu garci tuškavātā.»
Saimnieks pazuda un drīzi vien atgriezās
ar paprāvu mēru, kurā varēja būt savi trīs
litri. Bez tam viņš mums nolika priekšā
skārda krūzīti un «dzeriet veseli!»

Mans pavadonis ielēja krūzītē no mēra
un man bija jādzer, jādzer, lai neapvainotu
lādzīgo puisi. Ar bažām ieņēmu pirmo mal-

ku. Tiešām, alus garša bija- Pus krūzīti
izdzēru, bet tad notika kaut kas dīvains. Tā
vien likās, ka mutē nekad nebūtu bijis sie-
kalu un mēle būtu sauss drēbes gabals. —
«Nu, ko, labs? Tas tik, brat, alus, iedzer un
vēl dzert gribas.» Tālāk noskaidrojās, ka
«tuškavots» nozīmē sevišķi apstrādātu alus
šķirni, kas rada slāpes: «jo vairāk dzer, jo
vairāk gribas.» Sekoja garš stāsts, kā mie-
žu alus jāapstrādā, lai tas radītu slāpes un
visa lieta grozījās ap sevišķu raudzēšanas
veidu. Alus ar «sālīti» nozīmē, ka tam likts
klāt cukurs, pie kam šis alus ir darīts no
visa kā, bet ne no miežiem, bez «sālīša» —
parastais «ļurļaks» — mazliet ūdens, maz-
liet maizes garozu, mazliet rauga un cuku-
ra, mazliet vēl šī un tā- Pašu ... nozīmē
dzērienu, kas darīts no rudzu miltiem.
No Kārsavas ar divriteni pa Daugavpils
— Jaunlatgales šoseju braucu uz Rēzekni.

Šur tur varēja redzēt sējam. Varbūt tur
sēja miežus. Mani pārņēma kluss prieks,
jo es labi zināju, ka Latgales laukos tādu
«tuškavātu» nedara, varbūt, visā apriņķī,
pāris vietās. No «tuškavātā» krūzītes ma-
ni vēl arvienu mocīja slāpes un nolēmu ie-
griezties kādās mājās nodzerties. Tas va-
rēja būt pret Mežvidiem, kad ceļmalā ie-
raudzīju akas vindu- Tikko pieklauvēju
durvis, kad parādījās dūšīga sieviete, tādā
kā kalēja skotelē, atbraucītām rokām un
vēl nepaspēju izteikt ne vārda, kad jau no-
skaitīja veselu runu: «A' ko jūs, jauns-
kungs, te meklējiet, ko? Gribat, lai uzlai-
žu suni virsū? Pazīstu, pavazājas apkārt
un tad tikai paskaties — otrā dienā kratī-
šana. Tūlīt prom!» «Dīvaini» — domāju
un tikpat izslāpis gāju atpakaļ uz šoseju.
Gāju un satiku četrus lauku puišus. Nezi-
nu kāpēc, bet man iešāvās prātā: «Te kaut
kas vēl notiks.» Un notika arī. Sākās ar

to, ka viens no puišiem palūdza papirosu,
bet es pacienāju visus. Vējā un saulē no-
degušās sejas man laipni uzsmaidīja un
viens no viņiem teica: «Kungs, neņem ļau-
nā, mēs prasti cilvēki, bet iesim kalnā un
pasavērsim kādā garacīti». Izstāstīju, cik
«laipni» mani tur uzņēma. «Ko», puiši ie-
saucās vienā mutē, «mēs to budku aiznesī-
sim ar visām mucām un noslīcināsim dīķī,
nāc.» Pa ceļam man pastāstīja, ka Kārgale
— tāda palama bija krogus saimniecei, jau
piecas reizes sodīta par slepenu alus darī-
šanu un pārdošanu, bet neko nelīdzot.
Un tā mēs pieci sēdējām pie aplieta gal-
da un mūsu priekšā bija divi «garči» alus
un šķīvis ar novārītām pupām. Tas viss
maksāja 2.50 ls. Te nu gan jāsaka, ka šis
alus bija labāks par Kārsavas «tuškavāto»
un bija tīri pieņemams. Pēkšņi manu uz-
manību pievērsa trīs citi viri, kas sēdēja ne-

tālu no mums un tāpat «spēkojās» ar «gar-
čiem» . Viņu sarunas kļuva skaļākas un
skaļākas. Viens sauca: «Pīter, velna kāja,
ja tu saki, ka tu bagātāks par mani, tad tu
esi utka.» Otrs atteica: «Ja tu sevi sauc
par bagātnieku, tad kāpēc tu pavasarī aiz
astes vilki* govis no kūts ārā?» Uz to pir-
mais atbildēja ar pļauku. Plūkšanās gāja
vaļā. Mani puiši arī cēlās kājās un gan
vienu, gan otru pamudināja un pamācīja.
Arī saimniece stāvēja nomaļus un gardi
smēja, un likās, ka viņa pie tādiem skatiem
pieradusi. Vīri kāvās dūrēm. Pirmais lielīb-
nieks beidzot bija «nokauts». Viņa preti-
nieks bez kavēšanās to uzcēla, nosēdināja
pie galda un lēja mutē alu tikmēr, kamēr
tas atžilba. Viss notika amerikāniskā ātru-
mā un abi vīri pēc 10 minūtēm jau sabu-
čojās un rāva vaļā dziesmu. Vēlāk viņi
man paši stāstīja, ka kāvušies aiz sirsnības.
V. M.