Vakar, skatoties to humoristisko raidījumu, kur freidismi nāca viens pēc otra (ko vien vērts ir "Ušakova mēra laiks"), pamanīju vecu niķi - kandidātiem atkal tiek pārbaudītas "ģeogrāfijas zināšanas". Ir jau svarīgi pārbaudīt, vai kandidāts nav pilnīgs deģenerāts, tomēr to caurmērā var pateikt pēc tiešās runas, un atsevišķu faktu zināšana, vai nezināšana, ne par ko neliecina. Zināt kilovatstundas cenu, it kā par ļaunu nenāktu, brauciena cenu sabiedriskajā transportā, velk jau uz absurdu, bet zināt ģimenes biļetes cenu zoo - man trūkst vārdu. Es konkrētos debašu vadītājus cienu par spēju uzstājīgi neiristu stilā uzdot nepatīkamus jautājumus, bet no ģimenes biļetes cenas jautājuma izsecināt, ka mums ir ļoti bēdīgi ar kandidātiem. Šādi mēs drīz tiksim līdz uzstādījumam, ka katrs virpotājs var būt labs fabrikas direktors.

Bet kopumā debates ir kaitīgi skatīties, jo sāk pārņemt izmisums. Šķiet, bēdīga situācija ir ne tikai starp deputātu kandidātiem, bet arī žurnālistikā. Ir vispār iespējams, nelienot politikā, vai polituzņēmējdarbībā, uzzināt ne tikai partiju programmas (pēc programmas var sabalsot arī Zaļos Zemniekus), bet arī izlasīt analītisku pārskatu, kādi menedžeri, uzņēmēji un citi darboņi stāv aiz vienas, vai otras partijas, un kuras partijas savā starpā draudzēsies faktiski, nevis ticot tam, ko viņi stāsta priekšvēlēšanu laikā? Te jau pēc divām nedēļām ir jānoformē viedoklis, a man darbu pāri galvai.

Vienreiz šo joku es jau izpildīju, bet nu jau atkal izvilku vienu vecu disku ar muzīku. Tagad dzeru tēju ar biezpiena sieriņu, un klausos Beherit, lai arī piedienētos rīt ripas, un noskalot ar šņabi. Lūk, tā aiziet tā pasaules godība, un nekas vairs nav pa īstam.

Es, drošvien, ilgi varētu sajūsmināties par to, kādas grupas tik nav šinī diskā, bet jums tā pat nav interesanti. Tomēr Beherit nepieminēt vienkārši nevarēju. Somu blekuha vispār ir kaut kas īpatnējs, jo, pirms visiem Fintrōļiem, Spainfārma un Nigthwish, starp tiem visiem dūdieviņiem arī bija sick-true metālisti, un Beherit šinī ziņā ir kulta statusā. Var mēģināt sagūglēt visas Sadomatic Rites kaverversijas.

Tomēr turpinot par mūziku. Vispār tieši pavasarim piedien agresīva mūzika, un es ne par žanru. Visāda veida melanholijai var ļauties rudenī, kādam kačīgam rokam vai pankam vasarā, bet pavasaris pēc savas būtības ir agresīvs. Pavasari plosa vēji un indīga saule, viss laužas uz āru, visi visapkārt drāžas pēc savām iespējām un tikumiem, rauj un plēš, lai tikai atgūtu ziemā neuzņemtos labumus. Savukārt ziemai vispār piestāvētu klusums, iekšējais dialogs un hibernācija. Bet, tas tā, tas attiecas uz vietām, kur ir četri gadalaiki.

Sava dimensija ir arī diennakts ciklam. Intensīva pamošanās, kas pārot ritmiskā rosībā, ko var noslēgt ar kāpinājumu, bet var uzreiz pāriet pie mierīgiem toņiem. Un tad jau klusums un miegs.