I'm not gonna lie, this is annoying. Man šobrīd dzīvē nav īsti nekādu straglu, ir tikai minor praktiskas neērtības, kuras agri vai vēlu atrisināsies, un ne par vienu no tām es šobrīd neesmu gatavs nolauzt kaklu. Un es esmu pamodies diezgan možs un ievērojami dzīvespriecīgs, bet tomēr sajūtu, ka manī kaut kur dziļi burbuļo dusmas, un ņemot vērā iepriekš teikto, man nav īsti šaubu, par ko es dusmojos. Un mēģinot atrasta atbildi sevī, jo man nav ne mazākās vēlmes atbildi noskaidrot sarunājoties, mēģinot saprast, kāpēc tā ir jādara, un kāds ir tā visa mērķis, man ir tikai divas versijas - neapzināts stulbums, vai apzināts ļaunums. Neviena no versijām nav īpaši jauka, un iedziļinoties niansēs varētu izvēlēties arī citus vārdus, bet es neuzņemšos atbildību par to, ka it goes down the drain. Varbūt kāda acīs nekā nedarīšana ir rīcība, bet manā grāmatā es nestumju šo vezumiņu lejā no kalna. I have done my fair share of empathy and understanding for a loooong year, and it's time to fuck off me. Un es te nemēģinu nogrūst savas sajūtas zemapziņas dzīlēs, I'm well aware par savām emocijām, ieskaitot šo. I have dome also my fair share of ignoring emotions. So, var palikt šinī punktā, kur ir palikusi vēl kaut kāda cilvēcība, un turpināt healing process, bet var arī turpināt stumt to vezumiņu lejā no kalna. Un es nekad neesmu vēlējies viņu stumt in the first place, bet var jau būt, ka es to esmu darījis citā veidā, un daru to joprojām, bet es zinu, kas strādā man, un man ir vēlme pārmaiņas pēc prioritizēt sevi.