Viens somu režisors esot teicis, ka vajagot nogalināt to 1% parazītu, lai iestātos leiputrija. Nu, aptuveni tā. Katrā ziņā fiziska iznīcināšana tanī visā bija pieminēta. Tālāk tekstu vēl neizlasīju, jo tie rīti nav gana gari tādām muļķībām, bet šo visu gudrajo un revolucionāro pasaules laupītāju izteikumi man periodiski izraisa kognitīvo disonansi (jā, speciāli).

Vispirms, pat ignorējot faktu par humānajām metodēm, tiem revolūcijas orākuļiem ir arī kāda cilvēka dabai piemērojama sistēma ko stādīt vietā esošajai? Citādi ir sajūta, ka atkal ir aizmirsts par visas pasaules bagātības virtuālo dabu. Nu, ok, nebūs mums onkuļi ar cipariņiem kontos, jo, visdrīzāk, nebūs arī pašu banku n'stuff, bet kas notiks tālāk. Te visas malas pieraudātas, ka mums rādītāji slikti, investīciju nav, un vispār parādi līdz ausīm, tad nu papetu māsteri mēģina raustīt diedziņus, un pārkrāmēt naudu no vienas kabatas uz otru, lai kaut kā to visu vērstu par labu, sildītu ekonomikas, vairotu labklājību. Jo redz, tas gnīda plebejs jau neies savu dirsu kustināt, ja nebūs iesēja aipadam nopelnīt. Un ja ne lielais rublis, kā tad mēs dzīvosim? Katram pa aipadam, no katra pa maišelim graudu?

Otrs, ja jau mēs tādi matemātiķi, cik procenti no tiem 99% gribētu nokļūt tanī vienā procentā? Ui, baidos, ka cipari būs tādi, ka ilūzija par cilvēku nesavtīgo dabu sašķīdīs kā dzērumā izslīdējusi glāze. Kam tad ir vajadzīgi tie pensiju fondi, lai sasniedzot cienījamo vecumu, varētu vazāties pa pasauli sangriju sūcot? Nu noteikti ne tam vienam procentam. Tie jau iztiks bez tiem jūdas grašiem. Nu, ok, savs profits arī viņiem no tā ir, bet nez vai civilizētie plebeji gatavi attiekties no šī kapitālisma augļa, un atgriezties pie džungļu likuma - vilku kājas baro. Par to, kā mēs mīlam savu tuvāko, nemaz nerunāsim. Aizej, pamēģini nopirkt vai pārdot lietotu auto.

Pilnīgi cibisks ieraksts.

Dzeru tēju, un nesaprotu, kas tie par gultnes veidojumiem. Par cik esmu par slinku darbā iespringt uz garšu un estētiku, atšķirībā no mājas ērtībām, ūdeni tējai ņemu no kafijas automāta, tādēļ mēdz tu iepilēt kāda piena lāse, vai tēja atsit kafijas garšu u.t.t., bet šādus veidojumus krūzes dibenā es nebiju redzējis. Apsvēru jau versiju uzsākt izmeklēšanu kriminālprocesa ietvaros, kad apjēdzu, kas patiesībā tas ir. Īsi pirms sapulces noēdu krietni ierūgušos ķiršus, un kauliņus, ērtības labad, krāmēju krūzē. Rezultātā pēc sapulces par šo mākslas akciju biju jau piemirsis, tāpēc man tagad ir tēja ar zemūdens akmeņiem.

Nē, nopietni, tiešām par zaķiem. Tas izklausīsies ļauni, bet... tie zobi, tie zobi!!! Tā kā spināts starp zobiem, kuru nevar izbakstīt.

http://www.designscene.net/2012/07/lindsey-wixson-vogue-uk.html