Citāts: "Kādi tie vīrieši savulaik bijuši drosmīgi, atzīstoties tik tieši savās jūtās. ehh". Tur bija arī links uz Satori, bet par cik tā ģeniālā lapa tā pat šobrīd nestrādā, tad piedrāzt.

Runājot par šiem Koelju cienīgajiem citātiem, un bruņiniekiem, kas to vien darīja, kā jāja baltos zirgos - kas tā par modi vīrietim piedienēt šokolādes batoniņa īpašības? Paņēmu, nokodos, secināju, ka bērnībā saldumi garšoja vairāk. Ja par konkrēto postulātu, tad vīriešu jūtu spektrā ir mazliet vairāk kā raugam, un mazliet mazāk kā pacientam ar personības dalīšanos, tāpēc nevajag par zemu novērtēt to, ka kāds tomēr prot izmantot lielisko iespēju paklusēt. Citādi var arī sanākt kā anekdotē par puisīti un zobārsttanti.

Diezgan episks mūvis ar daudzām ikonogrāfiskām epizodēm. Vizuāls baudījums. Pie tam arī cītīgi nostrādāts. Pat neskatoties uz pasaku filmas žanru, diezgan maz goblinisma, ar ko viena otra doķene par senajiem laikiem nevar palepoties.

Recenzijas neesmu lasījis, bet ir dzirdēts, ka ir daudz kritikas. Ja, nedod dies, tiek kritizēts sižets, tad ar airi pa pakausi, komplektā ar teikumu - nafig tu ej uz filmu par sniegbaltīti un ļauno pamāti?

http://youtu.be/J2t-vquuT7k

Harry Pepper ar ir fun.

http://2photo.ru/en/post/28453

Mēģinot ierāmēt un iegrožot mūziku, salikt pa kastītēm, iedomājos par to, cik atšķirīgas tomēr ir attieksmes pret dažādu mūziku, dažādiem žanriem. Kas vienam metāls, tas citam hārdroks. Un strīds ir principiāls.

Bet tanī visā mani visvairāk mulsina skatījums no līknes maksimuma. Man ir skaidrs, ka ir ekstrēma mūzika, tad ir vienkārši mūzika, tad ir kaut kāda jocīgā mūzika, un visbeidzot kaut kāda prātā sapistā mūzika, kas robežojas ar to, ka tā varētu nemaz nebūt mūzika. Un man ir pilnīgi skaidrs, ka ir dienišķā maizīte, reizēm var piešaut pipariņu, bet uz svētkiem var uzēst un pat izbaudīt kādu saldējumu, biezpiena sieriņu kārums, jogurta dzērienu ar zemenēm. Turpretī suši, nēģi un vēl dažas lietas man vienkārši ir nesaprotamas. Nu, uz augšu nerauj, un kompānijas pēc ar alu varētu arī kaut ko tādu uzgrauzt, bet tā lai pats meklētu - nē.

Tad nu interesanti, kā visi šie muzikālie veģetārieši, zaļēdāji un saldummīļi attiecas pret ekstrēmākajiem žanriem, salīdzinot ar viņu ikdienas patēriņu? Es gaļu neēdu, bet man netraucē uzturēties pie viena galda, kur kāds griež asiņainu steiku? Man prieks, ka tev garšo alkogōls, bet man lūdzu nepiedāvāt? Es neesmu mūķene, bet tas jau ir grupņiks?

Mani vienkārši vienmēr ir mulsinājuši apzīmējumi "tumšās dvēseles", tā pat kā izteicieni "es pirmo reizi esmu šādā koncertā" ar neiztekto "cerams es no šejienes iziešu dzīvs", kā arī teatrālie "thumbs up" savelkot tik pat teatrālo holivudas smaidu.