Mēģinot ierāmēt un iegrožot mūziku, salikt pa kastītēm, iedomājos par to, cik atšķirīgas tomēr ir attieksmes pret dažādu mūziku, dažādiem žanriem. Kas vienam metāls, tas citam hārdroks. Un strīds ir principiāls.

Bet tanī visā mani visvairāk mulsina skatījums no līknes maksimuma. Man ir skaidrs, ka ir ekstrēma mūzika, tad ir vienkārši mūzika, tad ir kaut kāda jocīgā mūzika, un visbeidzot kaut kāda prātā sapistā mūzika, kas robežojas ar to, ka tā varētu nemaz nebūt mūzika. Un man ir pilnīgi skaidrs, ka ir dienišķā maizīte, reizēm var piešaut pipariņu, bet uz svētkiem var uzēst un pat izbaudīt kādu saldējumu, biezpiena sieriņu kārums, jogurta dzērienu ar zemenēm. Turpretī suši, nēģi un vēl dažas lietas man vienkārši ir nesaprotamas. Nu, uz augšu nerauj, un kompānijas pēc ar alu varētu arī kaut ko tādu uzgrauzt, bet tā lai pats meklētu - nē.

Tad nu interesanti, kā visi šie muzikālie veģetārieši, zaļēdāji un saldummīļi attiecas pret ekstrēmākajiem žanriem, salīdzinot ar viņu ikdienas patēriņu? Es gaļu neēdu, bet man netraucē uzturēties pie viena galda, kur kāds griež asiņainu steiku? Man prieks, ka tev garšo alkogōls, bet man lūdzu nepiedāvāt? Es neesmu mūķene, bet tas jau ir grupņiks?

Mani vienkārši vienmēr ir mulsinājuši apzīmējumi "tumšās dvēseles", tā pat kā izteicieni "es pirmo reizi esmu šādā koncertā" ar neiztekto "cerams es no šejienes iziešu dzīvs", kā arī teatrālie "thumbs up" savelkot tik pat teatrālo holivudas smaidu.