Sestdienas rītos privātot cibas ierakstus - tas ir sasodīt sūdigs ieradums.

Ok, mani vakar darbā nokaitināja, man ir paģiras un iestājusies drūmākā mizantropija. Un, nē - visi tie video, kas pierāda to, ko mēs tā pat jau zinām, nav smieklīgi. Smieklīgi ir Simpsoni un Hjū Lorijs.

Anyhow, lai neiekļūtu avārijā, var nerēķināties, ka visi ievēros ceļu satiksmes noteikumus, lai nespiestos sabiedriskajā, var iet ar kājām, lai neredzētu cilvēkus, var sēdēt mājās. Bet bitīt matos, septiņi miljardi and counting - te jau nav uz kurieni aiziet. Lets face it - tam rumpim ar ekstremitātēm ir vajadzības, tādēļ reizēm ir jāņem rokās kaplis, un jāiet bakstīt zeme. Bet nelaime ir tā, ka tur priekšā jau ir citi primāti. Un ļaunākais nav tas, ka viņi tur ir, bet tas, ka vairums to kapli tur otrādi. Un ja tu viņu turēsi pareizi, pārējiem būs interesanti, un neizbēgami viņi nāks pie tevis runāties. Ok, ja kādam primātam nevarēs iestāstīt kādēļ tā, vienmēr ar to pašu kapli var viņam ievilkt starp acīm, un aizsūtīt bakstīt zemi tur, no kurienes viņš nācis, un tā, kā viņam pašam šķiet pareizi. Tikai problēma, viņu ir daudz. Ir pat ļaunāk. Kāds no tiem primātiem var ierasties ar automātu rokās, un pret šo argumentu tu nevarēsi stādīt priekšā ne faktus, ne kapli starp acīm. Pašsaprotami, ka pašam iet bakstīt zemi ar automātu ap kaklu - tā nav opcija. Tādēļ vien ir jābaksta zeme tā, kā to dara visi pārējie primāti.

Ok, pērtiķis ar automātu ir ekstrēms, un tuvāko piecu gadu laikā, I guess, tas tā arī paliks. But wait - there is more! Vai ir iemesls ļauties eiforijai, un ticēt cilvēka saprāta uzvarai pār primātu? Dažiem dzērājiem pie Vidusjūras šķita - jā. Kur viņi ir? Zem zemes. Un viņu pēcteči parādos līdz ausīm, un Eiropas civilizācijas Alfa draud kļūt par šīs pašas civilizācijas Omegu. Kādēļ? Jo pasaulē ir miers, un viesiem labs prāts, un vispār ir pilnīgā "družba i živačka". Bet ko jums teiks jebkura projekta vadītājs? Shit in, shit out! Jā, saka, ka pat pērtiķim var iemācīt pīpēt. Bet viens pērtiķis, un pīpēt - tas nav nedz mērķis, nedz to pūļu vērts. Tāpēc tā vietā, lai ticētu labajam, vienīgais reālais risinājums ir policists ar garu mietu. Just make sure, ka policists dara savu darbu, un viņam vienmēr būtu miets. Un ja kāds pērtiķis ir atrāvies pa nagiem, make sure, ka visi pārējie pērtiķi zinātu, ka tas ir noticis, un kādēļ tas ir noticis. There is no other way.

Zima ne budet, bļin.

Nav gluži recepte, bet par ēdienu. Nu, vai siļķēm, kādi nu kuram priekšstati.

Tātad, kaķis mani ir izdresējis, jo to daļu ko ēd baltie cilvēki, mēs paši dabūjam diezgan reti. Tāpēc esmu pasācis ēst garneļu galvu saturu, atkarībā no garneles stāvokļa un noskaņojuma. Bet šoreiz konkrēti par tām mazajām, saldētajām, vārītajām, paciņās pa pus kilo. Esmu ikru fans, un bērnībā renģu ikri bija omaigād! Garneļu ikri, līdzīgi, arī ir omaigād. Un tad nu esmu piefiksējis jocīgu lietu, ka dažām ir rozā ikri, dažām pelēki, un tas viss vienā paciņā. Dažādas sugas, vai kas par triku? Izrādās, ir vēl viena opcija - dažām ikri ir galvā! No shit! Tāds orandžīgi sarkans kunkulis, ko te daži jau paspēja nolamāt par augoni. Ikri, goda vārds. Galvenais viņus ņemot arā neizņemt ar visu sirdi, vai kas tas ir. (Just in case - jā, garnelei sirds ir galvā).