Šovakar būs nedēļa kopš tempļa nodegšanas. Vai tas ir svarīgi, es nezinu. Tās drošvien ir bailes no tā, ka visas šī brīža sajūtas nav īstas. Miers ir daudz patīkamāks par dusmām, bet viņš vēl pagaidām šķiet arī ļoti trausls. Ir jauki paskatīties uz pagātni no attāluma ar siltumu, sarunās pieminēt tās lietas, kas ir bijušas labas un jaukas. Cita starpā arī par sliktām lietām runāt kā par pieredzi, nevis kā par sāpīgām rētām. Bet jāatzīst, man nav tendences emocionāli dzīvot pagātnē, bet domāt par pagātni nākotnes kontekstā, un varbūt tas var radīt sajūtu, ka es nodedzinu visus tiltus... vai tempļus. Bet es pieņemu, ka vēlme atdot kaut kādas pagātnes lietas ugunij nav unikāla. Tāpat kā iepriekšējā gadā, arī šogad templī tika atstāti vārdi ko sadedzināt. Bet tur cilvēki bija atstājuši arī fotogrāfijas, kas ļoti skaisti liesmās aizlidoja debesīs. Un bija pat vesels čemodāns, no kura pēc tam nekas nebija palicis pāri.

Bet jā, stāsts nav par pagātni. Šobrīd man patīk tas, kur viss virzās, un dot ir patīkamāk, kā ņemt. Ņemt un pieņemt vēl būs jāmācās. Lai jums jauki ceļojumi, mierīgi lidojumi, skaisti atvaļinājumi, forši koncerti, veiksmīgas filmēšanas un viss pārējais.