Šis ir mazliet bailīgs periods, kurā netrūkst skumju, bet tās (pagaidām) nav tumšas, un šī ir ļoti interesanta pieredze. Drošvien daudz ko no šī vajadzēja pieredzēt agrāk, but it is what it is. Mazliet bail no atkritiena, bet mazliet girbās arī to atgriešanās sajūtu pēc ļoti intensīvām divām nedēļām. Atkal satikt cilvēkus, kas palika "tur". Ja skaitām gatavošanās periodu, kas noritēja Rīgā, tad ilgāk. Šis tas ir nodedzināts, bet vakar, vērojot liesmas, radās sajūta, ka ir laiks nodedzināt daudz vairāk, lai būtu vieglāk iet uz priekšu. Ir jāsāk vākt nost teltis, un vākt mantas, bet ir mazliet atbrīvojoši tas, ka nav skaidrs, vai tas tiks darīts šodien, vai rītā. Dzīves praktiskā daļa rit savu gaitu neatkarīgi no tā, vai tu sēdi Rīgas kafejnīcā, mājās, teltī, vai mašīnā, lādējot datoru.