Nemiera festivāls kaut kāda iemesla pēc feels like home. Protams, ne pirmo un visdrīzāk ne pēdējo reizi. Šoreiz gan bija mazliet bail no izmisuma un vientulības, bet cilvēki ir jauki. Ne vienmēr labi, pareizi vai gudri visos pareizajos veidos, bet toties ļoti pieņemoši, jo lielākā daļa paši straglo ar savu kaut ko, un dara labāko ko viņi var, lai būtu labi. Mani arvien vairāk frīko ārā visa tā alkohola lieta, un visas sliktās lietas kas nāk tam līdzi, bet es mēģinu pieņemt to kā daudziem vienīgo pieejamo līdzekli. Līdzekli brīvībai, kas rodas, mazinot stresu, rutīnu vai pat sāpes. Galu galā, tie kas sagaidīja rītu, šoreiz ir veiksmīgi novaldījuši to briesmoni, ko sauc par alkoholu. Es arī pilnībā neizvairījos, piemēram, no šotiem, bet cilvēki ir sākuši jautāt, vai piedāvāt alkoholu ir ok. Tas ir jauki, ka laiki mainās.

Nu, jā, šis ir tāds sava veida trips, pēc kura tu minies mājās, vēl pie Brīvības ielas ir dzirdama kaut kāda banāla roka balāde, pie kuras tu sāki savu ceļu mājās, viss apkārt tāds kluss, saturated, cilvēki, kas jau dodas kaut kādā savās darīšanās, and you are smiling inside. Kaut kur pie mājām gan ieslēdzās bouncing ball of pain, jo šī mājvieta ir un būs atgādinājums iepriekšējai ballītei līdz rītam, bet visādi citādi šie ir jauki rīti. Tāds kā miniatūrs festivāls pilsētā, tikai bez ugunskura un teltīm.