Es esmu noskatījies tikai divus video (then again, tas būtu "tikai", ja tie būtu piecas minūtes gari), un esmu nofascinējies ar aizrautību, kā var tik ļoti iedziļināties dziesmā. JūTjūbē ir vēl tāda veida saturs, bet šis ir closer to home dēļ Nine Inch Nails. Ne tik close tu home kā šo video autorei. NIN daudz vairāk nozīmēja cilvēkam, kas man ar viņu iepazīstināja. Viņam bija vairākas cibas, bet tajā ko es atceros (jo NIN, lol), pēdējais ieraksts beidzas ar "Trents, maita, matus nogriezis." Anyway, lai visiem ir labi, tur kur viņi ir. I'm still around. NIN lirisko daļu atstāsim citiem cibas ierakstiem.

Ir tik savdabīgi skatīties, kā NIN tiek iztirzāts caur mūzikas kanonu prizmu. Tai pat laikā arī Trents bērnībā spēlēja klavieres, un zina visus šos mūzikas likumus. Tas ir apmēram kā ar visiem gleznotājiem, kuriem vispirms vajadzēja iemācīties zīmēt, lai pēc tam varētu zīmēt savus kubikus, kas kļuva par lielo mākslu. Un tā kā mūzika, līdzīgi kā humors, balstās uz tension and release, zināšanas par to, kas rada tension, un kas dod release, ļoti noder radot jaunas muzikālas formas. Un Trens ir master of tension. Tāpat kā Hičkos ir master of suspense.

Cita starpā ir tomēr drusku jocīgi, ka krāsā, skaņā un ritmā ir kaut kas tāds, kam ir strikts nodalījums un robeža, lai gan pašas šīs prādības ir spektrs. Par krāsu pieminēšu vien to, ka dažādām kultūrām ir kaut kādas vienojošas lietas, bet tur ir arī sakars ar valodu, tāpēc par to tagad ne. Bet mūzikā tie paši nošu garumi ir interesanta parādība. Tā, itkā cilvēks būtu pieslēkts kaut kādam kosmisma pulsatoram, kas liek laiku sadalīt kaut kādos konkrētos nogriežņos. Un ar skaņu ir līdzīgi, jo ir kaut kādas lietas, kas ausij šķiet jocīgas, bet citas harmoniskas. Tipa civlēkiem dzirde ir spektrā no, līdz, bet šinī spektrā kaut kādi "punkti" ir labāki par spraugām starp tiem. It's all fishy.


https://youtu.be/RSxJxHa4YK4