Ir tāds profesors Marks Džeksons, kas runā par mūsdienu pasaules stresu un pusmūža krīzi. Par to, kādi ir bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie spiedieni, kāda ir dažādu mūsdienās populāru apzīmējumu izcelsme (pusmūža krīze, dzīve sākas pēc četrdesmit), un kā ar valodu tiek radīts naratīvs. Šo tēmu ir grūti apskatīt pilnīgi izslēdzot ironiju, bet var uzzināt arī ļoti daudz interesantas statistikas. Piemēram to, ka pēc otrā pasaules kara cilvēki sāka precēties ātrāk, bet dzīvot ilgāk, kas cilvēku emocionālajam komfortam galīgi nenāca par labu. Es pat pieņemu, ka ļoti daudz no "kad mēs augām" ir saistīts ar šo sociālo trendu, un vispārējo nīgrumu pret "sniegpārsliņu paaudzi". Savukārt sniegpārsliņu paaudze visdrīzāk visu dara pareizi, neskatoties uz tikšķošā bioloģiskā pulksteņa naratīvu.

Un apvienojot vairākus cibas ierakstus vienā, vienlaicīgi atsaucoties uz citiem cibas ierakstiem - klīst leģenda, ka Nīls Jangs esot teicis, ka ir labi aiziet nebūtībā lēnām, novērtējot sev tuvos cilvēkus apkārt. Šī banalitāte ir saistīta ar to, ka Kobeins savā pirmsnāves zīmītē bija ierakstījis: “It’s better to burn out than to fade away.” Jangu, protams, ir satriecis, ka Kurts savā zīmītē citē viņa dziesmas vārdus. Janga autobiogrāfiskajā grāmatā ir nodaļa veltīta tēmai "fade away". So, kids, don't go out of the blue into the black. Pusmūža krīze ir sociāls konstrukts.