BoJack Horseman ir epizode par depresiju. Mani aizķēra depresijas apraksts, ka tu visu laiku mēģini atrast kaut kādu jēgu, bet visi mēģinājumi beidzas ar secinājumu, ka tādas nav. Un es padomāju, vai tad tas nav normāls un loģisks secinājums? Es gan joprojām turpinu uzskatīt, ka man nav depresijas, un tabletes maģiski neliks šo jēgu atrast. Iespējams jēgas trūkums pats par sevi man nešķiet nekāda traģēdija, vai lieta, ko par katru cenu būtu jārisina.

Tajā pašā ainā ir arī ierosinājums sākumā pacelt tukšo picas kasti, un atrast zem tās vismaz dīvānu. Atmetot multeņu filozofiju, es noteikti novērtēju mazo rituālu nozīmi. Vakar es domāju, ko sākt audzēt nokaltušo salātlapu vietā. Un lai arī ēdiens nav nekāds jēgas aizvietotājs, pats gatavošanas rituāls mani ļoti nomierina. Un ja reiz prāts ir iesprostots ķermenī, un šī ķermeņa barošana ir neizbēgams process, kādēļ gan neizbaudīt šo visādi citādi bezjēdzīgo rituālu?

Un vēl es kārtējo reizi secināju, cik ļoti man ir svarīga telpa. Istaba, kurā es strādāju, ir ieguvusi taisnas un tīras līnijas, un es fiziski sajutu mieru, ko man rada šī kārtība. Mani pat nespēja izsist no līdzsvara doma, ka katru dienu būtu jātīra kaķa spalvas no dīvāna, kas iepriekš man radīja zināmu nīgrumu un vēlmi noskūt kaķi. Pilnīgam zen gan vajadzētu sakārtot arī citas fiziskās un mentālās telpas, lai nebūtu jāmostas sešos, un tad nespējot aizmigt, jāiet rakstit cibā.