Es internetā ieraudzīju slavenās Svetlanas, un nodomāju, ka man ir diezgan veselīgas attiecības ar ēdienu, jo man jau no bildes vien slikti sametās. Veselīgas tādā ziņā, ka man nav visādu dīvainu ēdiena kreivu. Ok, varbūt Cielaviņa ir kaut kāds šokolādes džankija sapnis, bet es esmu dzirdējis tik daudz citas jocīgas lietas ko cilvēki mēdz iekārot, un visbiežāk manas sajūtas ir spektrā no vienaldzības līdz riebumam.

Nav arī tā, ka es nespēju releitoties ar patiku ēst, bet ir nojauta, ka šinī patikā ir svarīgas dažas detaļas. Man patīk gatavot un ēst, un šīs divas lietas ir nesaraujamas. Vai aiziet uz treniņu, un tad pabarot savu nogurušo miesu. Vai vismaz kā citādi lietderīgi pavadīt laiku, un sagaidīt to brīdi, kad ir pienācis izsalkums. Sēsties pie jau uzklāta galda es varu apmēram reizi vai divas gadā, kur saēsties ceptus kartupeļus ar kāpostiem un desiņām, vai kaut kādu citu tradicionāli sentimentālu figņu ko es pats sev netaisītu. Jā, un man trūlī, dīplī garšo ļoti daudzas “veselīgas” lietas: salāti, dzinumi, sēklas u.t.t. Ne visas, protams, bet es nemeklēju iespējams ēst lietas augstāka mērķa vārdā. Tagad gan ir viens izņēmums, bet tā ir pavisam cita tēma.

Bet domājot par šo veselīgo attiecību veselīgumu, jāsaka gan, ka tam varētu būt arī savas ēnas puses. Mana māte periodiski un sistemātiski mani ir spīdzinājusi ar pārbarošanu. Neiešana prom no galda, kamēr viss nav apēsts - ček. Fiziska vardarbība - ček. Mēģinājumi visu apēst, kas prasta aptuveni tik pat lielu piepūli, kā uztaisīt simts piepumpēšanās, un tad aiziet to visu izvemt, jo ir fiziski grūti to neizdarīt - ček. Un, protams, visas veselīgās lietas ko man mēģināja iesmērēt, neskatoties uz to, cik pretīgas tās man šķita. Bet kā jau minēju, nez kādēļ tas nav atstājis traumu, ka veselīgi obligāti nozīmē arī negaršīgi. Visādi citādi no ēdiena neciešu, tikai no cilvēkiem kas mēģina ar karoti man iekāpt mutē.