Tā kā Netfilksā trendo jauns seriāls par šahu, tviterī parādījās diskusija, cik cilvēki tagad ir sākuši mācīties spēlēt šahu, vai arī cik pašsaprotami bija iemācīties to jau bērnībā. Kas man atsauca dažas bērnības epizodes, ko gribētos piefiksēt.

Kad manam patēvam (oficiāli runājot) nomira tēvs, viņa māte pēc kāda laika aprecējās otrreiz. Aprecējās viņa ar vienu onkuli, kura vārdu es diemžēl neatceros, bet viņš bija polis, un runāja mazliet lauzītā latviešu valodā. Viņš bija diezgan nekomunikabls, izņemot tās reizes, kad iedzēra. Bet viņš nebija dzērājs. Nu, tādā ziņā nebija dzērājs, ka reizēm iedzert un arī diezgan iespaidīgi piedzerties onkuļiem bija tik pat pašsaprotami, kā mācēt spēlēt šahu. Man nekad nav patikuši iereibuši cilvēki, tāpēc man viņš reizēm šķita nepatīkams, tai pat laikā reibumā viņš ļoti centās būt jautrs un rotaļīgs ar mani un māsu, kas savukārt nebija pārāk izplatīta īpašība pārējo pieaugušo vidū.

Tad devītās klases vidū es pārcēlos, vai mani pārcēla mācīties uz Rīgu, un es padzīvoju kādu laiku pie šī onkuļa un "vecmammas". Onkulis joprojām bija diezgan nerunīgs un nīgrs lielāko daļu laika, lai gan salīdzinājumā ar "vecmammu" bija optimisma iemiesojums. No priekšstatiem ko es iemācījos par vīrišķību, visspilgtāk es atceros epizodi, kā reiz sadusmojies viņš stāstīja stāstu par to, kā kāds karavīrs viņa rotā aizgāja uz krūmiņiem, un aizmirsa krūmos šauteni. Stāsta morāle bija tāda, ka pat tanī brīdī kad tu tupi krūmos ar nolaistām biksēm, nekad nelaid no rokām šauteni. Viņš gan lietoja citus vārdus, lai nodotu šo vēstījumu. Es arī neatceros kontekstu šim stāstam, bet pieņemu, ka tas bija pārmetums par manu izklaidību.

Bet tas bija arī laiks, kad pēc skolas mēs trijatā ar vecmāmiņu spēlējām kārtis. Sākām ar duraku, zolīti, šķiet, mēs gan spēlējām divatā, bet vēlāk es iemācījos vēl kādu kaudzi iepriekš man nezināmu kāršu spēļu. Neko no tā, protams, es vairs neatceros. Un tad mēs sākām spēlēt arī šahu. Šīs spēles pamatus es zināju, bet diezgan ātri sapratu, ka mēs nespēlējam šahu, bet man tiek mācīts spēlēt šahu. Dažas pirmās spēles sākās bērnišķīgi garlaicīgi, un beidzās strauji un negaidīti ar manu zaudējumu. Vēlāk bija mēģinājumi man iemācīt, kāpēc tas tā notika, un kā uzlabot manas šaha spēlēšanas iemaņas. Drīz pēc izlaiduma uz Rīgu pārvācās arī mani vecāki, tāpēc māsa pārvācās dzīvot pie viņiem, es pārvācos dzīvot pie savas īstās vecmāmiņas, un manas attiecības ar šahu arī izbeidzās. Bet onkulis man atmiņā palika kā neatrisināta mīkla. Nerunīgs, mēreni nīgrs, reizēm iereibis, kā jau lielākā daļa onkuļu manā perimetrā, tai pat laikā viņš regulāri lasīja, un zināja tik daudz kāršu spēļu, un nepārprotami ļoti labi spēlēja šahu. Un lai arī šis onkulis bija iesaistīts turpmākajos notikumos, kas bija saistīti ar manu ģimeni, un neizbēgami būtiski ietekmēja arī manu dzīvi, šķiet, ka es viņu pēc pārvākšanās vairs nekad nesatiku. Šķiet, ka es pat nebiju uz viņa bērēm, jo es biju diezgan pusaudzisks pusaudzis turpmākos gadus.