Klausoties Tool, iedomājos par Ayahuasca rituālu. Vai nav tā, ka ilgās un meklējumos pēc garīguma, cilvēki pieķeras pirmajai pieredzei, ko viņi ir piedzīvojuši, bet nav spējuši izskaidrot, tādējādi sev pierādot dzīves pārdabisko jēgu? Mēs visi dzeram un pīpējam, ja ne pamēģinājuši, tad lasījuši par dažādu narkotiku izpausmēm. Mēs šādas pieredzes spējam racionāli izskaidrot. Un te pēkšņi ir kaut kāda daudz primitīvāka sabiedrība, kas tev sniedz pieredzi, par kuras procesiem tev nav tūlītēja skaidrojuma. Tātad, viņi zina kaut ko vairāk. Skaidrs, ka tur otrā pusē kaut kam ir jābūt. Un tagad iedomājamies cilvēkus pirms simtiem vai tūkstošiem gadu, kas ir amjūzēti, piemēram, par pērkonu un zibeni. Un lai arī cik mēs būsim izglītoti, gan katram individuāli, gan visiem kolektīvi būs kaut kāda latiņi, pāri kurai mēs nespējam ielūkoties, tāpēc mums ir sajūta, ka tur otrā pusē kaut kam ir jābūt. Pie reizes mēs varam uzbūvēt savu reliģiju ap savu interpretāciju par to, kas ir tur otrā pusē.

Reizēm ir jocīgi, bet diezgan bieži ir arī žēl, ka ir tāda latiņa, un cilvēks ir stipri ierobežots ar savu fizisko būtību. Un arī ar visu pārdabisko spēj operēt tikai matērijā, kas ir viņa smadzenes.

(Un atgādinājums sev, ka es gribēju kaut ko rakstīt par Pearl Jam un tālo 1992. gadu)